Beidzot atnācis gaidītais siltums, un šādā brīdī ne viens vien rod iedvesmu pievērsties veselībai un videi draudzīgākam ikdienas pārvietošanās veidam pilsētā vai nokļūšanai ārpus tās robežām.
Brīdī, kad divriteņu skaits Cēsu satiksmē, visticamāk, tikai palielināsies, jautājam rūdītajiem minējiem, kā jūtas velosipēdisti mūspusē? Nepilnību pilsētas un pierobežas infrastruktūrā ir gana, taču vienlaikus tiek pamanīti arī veiksmīgākie risinājumi, un, nenoliedzami, velosipēdisti atzīst arī pašu kļūmes uz ceļa.
Mūzikas skolotājs Ivars Rausis, kurš ar velosipēdu ikdienas gaitās dodas arī ziemā, atzīst, ka pilsētā ir vietas, kuras viņš nosauktu par drošām, piemēram, Pētera iela, bet tāda noteikti nav vecpilsēta. Kā īpaši neveiksmīgu maršruta posmu pieredzējušais riteņbraucējs izceļ Palasta ielu, kur problemātiski braukt abos virzienos. Šaurība un slikta redzamība gan uz brauktuves, gan trotuāra, kur pat gājējiem – jo īpaši ģimenēm ar maziem bērniem – ir visai neomulīga pārvietošanās. Arī Valmieras ielā, kur automašīnas mēdz braukt visnotaļ lielā ātrumā, prasītos kāds risinājums, varbūt iezīmēta josla tieši riteņbraucējiem. Pašreiz nedz no braucamās daļas, nedz ietves nav lielu izredžu mierīgi tikt cauri arī aplim pie Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikuma. Autovadītāji nelabprāt palaiž velosipēdistus izbraukt šo vietu. Kā ļoti problemātiskas I.Rausis vērtē Vaļņu un Rīgas ielu. Rīgas ielā mulsina atšķirīgā tonī bruģētā ielas daļa, bet nav pārliecinošas skaidrības par tās lietojumu – vai tiešām velosipēdistiem, vai tomēr tikai dekoratīvs elements, un vai pa to velosipēdists drīkst braukt abos virzienos vai tikai kā automašīnas.
Tiesa, neviena no šīm grūtībām I.Rausim nav likusi mainīt iecerēto maršrutu, jo kā ilggadējs velosipēdists par sevi viņš jūtas gana droši, taču ir pārliecināts, ka visas šīs vietas liedz divriteņus aktīvāk izmantot ģimenēm ar bērniem vai ar drošu sirdi palaist pusaudžus braukt vienus. “Tādā ziņā Cēsis, manuprāt, nav pārāk draudzīgas velosipēdistiem.”
Uz Priekuļu pusi gan ir izveidots jauns veloceliņš, bet cēsnieks to īpaši neizmanto – ja pierasts braukt ātrā tempā, traucējošas ir daudzās nobrauktuves pie mājām, jāapstājas teju ik pa brīdim. Kā ļoti ērtu asfaltētā veloceliņa piemēru I.Rausis min to, kas ved no Rīgas uz Jūrmalu, savukārt, runājot par braukšanu šosejas malā, viņaprāt, vislabākā braukšana esot posmā Rīga – Sigulda. Vēl pieredzējušais riteņbraucējs atzinīgi vērtē pa mežiem ierīkotos celiņus, piemēram, veiksmīgs esot no Gaujas tilta Rakšu virziens, arī uz Valmieru, kas ir krietni labāka alternatīva braukšanai līkumotās šosejas malā. Neveiksmīgākas šķiet bruģētās velojoslas – uz tām ziemā mēdz slīdēt. Taujāts par pašu divriteņu stūrētāju kļūmēm, I.Rausis atzīst, ka arī savā braukšanas stilā mēdz pieķert agresīvākus manevrus, piemēram, negribot palikt ielas vidū, mēģinājums iespraukties starp mašīnām.
Restaurators Jānis Tolpežņikovs ir uz velosipēda 365 dienas gadā. Viņš pēc sūrās galvaspilsētas pieredzes jau vairāk nekā trīs gadus nobaudījis iespējas Cēsu ielās, šeit jūtas krietni mierīgāk un drošāk. Arī no sniega ziemā ielas te tiek iztīrītas ātrāk, lielpilsētā reizēm nācies atlikt velosipēdu tieši šī iemesla dēļ. Dažādas vainas un trūkumi, kurus vieglāk pārdzīvot pie auto stūres, protams, infrastruktūrā ir, tomēr viņš raugās optimistiski – visas nepilnības pamazām var koriģēt. “Ja mērķis ir panākt vairāk cilvēku uz divriteņiem, tad droši vien būtu jāveido arī vairāk veloceliņu,” saka J.Tolpežņikovs, kā vienu no veiksmīgajiem risinājumiem atzīstot Dārzniecības ielā iezīmēto joslu un izvietotos stabiņus. Arī J.Tolpežņikovs kā ļoti mulsinošu atzīst Rīgas ielu, kur, viņaprāt, prasītos skaidrākas norādes par joslas lietojumu. Kā vēl vienu problēmu restaurators akcentē ūdens notekas šai posmā un vēl citviet pilsētā. Jo, izveidotas ar padziļinājumu, tās ir neērtas ne tikai riteņbraucējiem, bet arī cilvēkiem ratiņkrēslos. Tikpat nepiemērotas ratiņkrēslu stumšanai un arī velosipēdiem ir trotuāru apmales pie bijušā ugunsdzēsēju depo, kā arī Lenču un Podnieku ielu krustojumā. Braukšanu ārpus pilsētas J.Tolpežņikovs novērtē atšķirīgi: par labu atzinis braukšanu Jāņmuižas virzienā pa šosejas malu, uz Priekuļu pusi braukšanas apstākļus atzīstot par teju perfektiem; no Cēsīm Limbažu virzienā pēc Gaujas tilta gan ir bēdīgāk, tur kā lētāko iespējamo variantu viņš redz pieblietēt grantētu maliņu.
Attiecībā uz bīstamības situācijām pilsētvidē lielu atbildības daļu J.Tolpežņikovs liek uz pašiem velosipēdistiem. “Katrā ziņā noteikti nevajadzētu braukt, kaut ko klausoties austiņās. Velosipēdistam satiksmē ir labākas iespējas kaut ko sadzirdēt nekā jebkuram motorizētajam transportlīdzeklim,” teic restaurators, piekrītot, ka arīdzan pie iebrauktuvē pagalmos jābūt piesardzīgiem. Ne tikai auto, arī cilvēki var iznākt uz ietves, brauktuves. Jauniešu vidū manāma arī neapdomīgāka iebraukšana par tālu brauktuvē vai pat nepareizo pusi.
Cēsniece Maija Rence, kura ar velosipēdu regulāri mēro ceļu uz darbu Drabešu Jaunajā pamatskolā, kā kritiskāko posmu uzsver Rīgas ielu no Vācu kapiem līdz pilsētas robežai. Pērn pat kaut kādi darbi tur veikti, taču tas nav izrādījies pietiekami vai lietū gana noturīgi, jo tagad jau ir bedres. Šajā posmā braukt esot visai bailīgi, jo īpaši vēlās rudens dienās un agrā pavasarī. Viņa gan apzinīgi “apbruņojas” ar atstarojošo vesti, ieslēdz braucamrīka lukturus, automašīnu šoferi tad arī ievēro distanci. Velobraucēju šajā posmā esot gana daudz, vairāk gan virzienā uz darbu Cēsīs, bet, visticamāk, lielāka kustība varētu būt arī uz Līviem saistībā ar audzēkņu skaita palielināšanos izglītības iestādē.
Komentāri