Filma “es izvēlos Piebalgu” vienā vakarā piedzīvoja divas pirmizrādes. Autori Karīna rubene un mārcis Baltskars dalījās ar gada garumā radīto divu stundu garo filmu, kurā uzsvars likts uz piebaldzēniem, kas rada kultūrā, mākslā, uzņēmējdarbība un lepni sevi sauc par piebaldzēniem.
Caurvijoties četriem gadalaikiem, filmā skatāmi Piebalgai raksturīgie ikdienas un svētku notikumi, iekļaujot arī šī gada vēsturisko administratīvi teritoriālo reformu, kad Jaunpiebalgas novads apvienojās ar citiem sešiem un iekļāvās kopīgajā Cēsu novadā.
Skatītāji aplaudēja, kājās stāvot
Filmas veidotāji “Druvai” atzina, ka pirms pirmās pirmizrādes bijis milzīgs satraukums. Mārcis Baltskars atzina: “Kad pirms filmas stāvējām zāles priekšā, sajūta bija kā skolniekam eksāmenā, jo tikai mēs divi bijām darbu redzējuši. Bet pēc filmas noskatīšanās, kad skatītāji piecēlās kājās, aplaudēja un negāja prom, pārņēma tāda sajūta, kāda ir pēc labi padarīta darba, kad izjūti milzīgu gandarījumu par to, ka cilvēkiem patika, ka viņi novērtēja un ka esam radījuši paliekošu vērtību vēsturei par Piebalgu un tās ļaudīm.”
Karīna Rubene piebilda: “Kad pēc filmas stāvējām zāles aizmugurē, cilvēki nāca klāt, spieda roku, kāds bija raudājis. Pienāca kundze un teica – jūs mani nepazīstat, bet es filmā redzēju savas bērnības māju, tagad nevaru pateikt visu, ko domāju, uzrakstīšu vēstuli. Bet liels paldies! Tas bija fantastisks brīdis. Filmu veidojot, iepazinām brīnišķīgos cilvēkus, kas te dzīvo, uzzinājām stāstus par Piebalgas vērtībām, ir gandarījums, ka skatītāji atzīst – esam to parādījuši.”
Saplūst kopā esība, domas un daba
Viens no filmas varoņiem, operas “Baņuta” muzeja Zosēnos izveidotājs Guntis Gailītis atklāj, ka filmas autori nav devuši laiku sagatavoties: “Viņi piezvanīja, ka būs klāt, nofilmēja, un gatavs. Bet ir labi arī tā. Filma izveidota tā, ka grūti to ar ko citu salīdzināt, tā ir unikāla, absolūts pārsteigums – no katra intervējamā paņemta esence, apkopotās domas, saturs, daba, dažādie rakursi, ar gadalaikiem neuzkrītoši apvienojot visu saturisko. Un, protams, sentiments, ka Jaunpiebalga kā novads beidz pastāvēt, tajā pašā laikā Piebalgai kā kultūrvēsturiskajam novadam ir jāturpinās neatkarīgi no administratīvās piederības. Divas stundas paskrēja kā mirklis.”
Apstiprina lepnumu
Jaunpiebaldzēnietei, ārsta palīdzei Ilvai Grauzei pēc filmas noskatīšanās nostiprinājies lepnums par savu novadu, Jaunpiebalgas cilvēkiem: “Un ļoti liels lepnums arī par tiem, kuri nav vietējie, te ienākuši, bet, paejot gadiem, šo vietu sauc par savu. Fantastisks bija stāsts par mākslinieci, kura pēc atgriešanās no ASV (Inese Īris Liepiņa-red.) izvēlējās dzīvot Piebalgā, jo te jūtas vislabāk un izjūtas ieauž savos darbos. Ļoti emocionāli redzēt stāstu apkopojumu divu stundu garumā, apzinoties, ka filmas materiāls bija 16 stundas, pazīstot šos cilvēkus ikdienā. Un pilnīgi skudriņas skrēja, ka par to, kā par filmu stāstīja tie, kas nav dzimuši piebaldzēni, tātad to novērtē, tā uzrunājusi ne tikai vietējos.”
Ilva Grauze teic, ka ļoti paticis, kā cilvēku stāsti savijās ar kadriem no hronikas, kā arī īpaši uzrunājis filmas sākums: “Kadri ar Raimondu (slēpošanas kompleksa “Vanagkalns” īpašnieks Raimonds Dombrovskis- red.), kurš ziemā ar rokām rok vaļā avotiņu, simboliski parādot, – kad tu meklē, roc un roc, ir palicis vēl pēdējais zariņš, un tad jau strautiņš ir vaļā, mazā tērcīte kļūst lielāka, topot par straumi, pozitīvā nozīmē aizraujot līdzi ar citus, un viss notiek. Filmas sākums man likās tāds ļoti simbolisks. Ļoti veiksmīgas bija arī pārejas no vienas tēmas uz otru – arī par nāvi, kapusvētkiem, gadalaikiem, kas man sasaucās ar laika ritumu, kad arī dzīvē vieni notikumi pārklājas citiem, cilvēki mijiedarbojas viens ar otru.”
Nodot vērtības no paaudzes paaudzē
Filmu skatījās arī cilvēki, kuru ikdiena paiet ārpus Piebalgas, bet kuri izjūt dziļu saikni ar šo vietu. Amanda Zariņa saka, ka izbaudījusi katru kadru, jo Jaunpiebalgā ir dzimtas saknes: “Tāpēc jo īpaši bija redzēt, kā filmā iekļauti man tuvie radinieki. Kino darbs būs vērtīgs arī nākotnē bērniem un bērnu bērniem, jo tik ļoti raksturo mūs, piebaldzēnus. Esmu patīkami pārsteigta, ka filmā redzams arī mans gados jaunais brālēns, viņš bija brīnišķīgs, par to noteiktu uzslavēšu.”
Sociālantropoliģijas doktore Agnese Cimdiņa atzīst, ka sajūta pēc filmas ir ļoti saviļņojoša: “Neiztiku bez asarām. Jo Piebalga saistās ne tikai ar skaistām bērnības atmiņām, bet faktiski ar milzīgu dzīves spēku, kas man devis varējumu visai dzīvei. Cilvēki, ko filmā satiku, man dažādos dzīves posmos bijuši ļoti nozīmīgi, man ir ļoti liels prieks un lepnums par viņiem. Un arī vietas vērtība ir neizsakāma. Tā ir īpašu cilvēku un īpašas vietas mijiedarbība. Un faktiski filma liek aizdomāties un rada pārliecību, ja gribam, lai Latvijas laukos ir šādi cilvēki un kulturālā dzīve, jādara viss, lai tie, kam vieta ir īpaša, te paliktu, dzīvojot jēgpilnu dzīvi un darbojoties. Viņi jāatbalsta, cik vien iespējams. Kā mēs redzējām no filmas – aiziet ir viegli, bet atnākt atpakaļ ir ļoti grūti. Mākslīgi nevienu kādā vietā ielikt nevar. Vietas nozīmi veido tās mazās lauku saimniecības, amatnieki, kas Piebalgā ir ļoti specifiski un vērtīgi. Filmā ir gan dzimuši piebaldzēni, gan iebraucēji, kurus vide tik ļoti ir ņēmusi pretī, ka viņi iejutušies. Ļoti vērtīgas arī tās vēsmas, kas ienāk no ārpuses, kas ļauj ieraudzīt vietas potenciālu citām acīm – ienācēji ar sporta aktivitātēm, ražošanu vai savu pakalpojumu ienes dažādību reģionam un ļauj to ieraudzīt citā gaismā, vērtību noteikti pavairojot. Esmu bijusi dažādās pasaules vietās, kad domāju, ko man nozīmē Latvija, lielā mērā tā ir Piebalga – bet ne jau tikai tie kalni un lejas, bet cilvēki, kas vietu veido, attiecības ar viņiem. Tās ir manas saknes, mana dzimta. Mani ļoti aizkustināja Lauras (Laura Klapare- red.) stāsts, kura sēja sieru, jo viņa to darīja ar ļoti dziļu jēgu, ļoti skaisti. Filmas veidotāji to bija brīnišķīgi parādījuši. Tur redzējām to pēctecību, kā attiecības ar vietu tiek nodotas tālāk. Un tas ir pamatu pamatā tam, kāpēc Piebalga ir tāda, kāda tā ir, jo vērtības tiek nodotas no paaudzes paaudzē.”
Komentāri