Valda Zariņa, pensionāre:
– Jaunākā mazmeita beigs skolu. Par dzīvi nesūdzos, jo esmu optimiste. Esmu izgājusi caur Sibīrijas grūtībām, tādēļ mūsdienu dzīves sarežģījumi man nešķiet sūdzēšanās vērti.
Maija Vlasova, sētniece:
– Pavasaris ir skaists, bet nomāc ikdienas rūpes. Trūkst līdzekļu, lai nodrošinātu mazbērniem skolā un bērnudārzā nepieciešamo. Meita strādā Īslandē, bet sakarā ar ekonomisko krīzi viņa nevar nopelnīto sūtīt uz Latviju. Cīnos, jo ar raudāšanu neko nevar panākt!
Irēna Aizsila, strādā Cēsu sanatorijas internātskolā:
– Eju tikai ar gaišām domām, jo darbs ir un pavasaris ir skaists. Cenšos nedomāt par slikto, jo redzu, ka no valsts nekas labs nav gaidāms.
Dace Briede, pārdevēja: – Īpaša prieka nav, jo visu laiku jāsaskaras ar materiālajām grūtībām. Dzīve valstī ir pakārtota naudai. Nespēju izdomāt, ko darīt. Uz ārzemēm strādāt braukt nevaru, jo man ir mazi bērni. Atnāk rēķins par elektrību, bet nopelnīt varu tikai pārtikai.
Raitis Eizengrauds, kādreiz strādāja celtniecībā:
– Ja nebūtu sadzīves problēmu, pavasaris būtu ļoti skaists! Man pašlaik aktuālākais ir atrast darbu, bet ceru uz labāko. Tagad iepriecina hokejs un domas no nebūšanām novērš dabas atmoda.
