Elīna Ozola šobrīd ir trešā kursa studente Latvijas Universitātes sociālo zinātņu fakultātes informācijas un bibliotēku studiju nodaļā. Gūtās teorētiskās zināšanas viņa jau trešo gadu izmanto, strādājot Cēsu bibliotēkas novadpētniecības nodaļā.
„Mācījos ķīmijas fakultātē, bet nereti dzīvē gadās apmest kūleni. Tā nu arī es šobrīd studēju pavisam ko citu,” saka Elīna un atklāj, ka jau kopš bērnības bijusi grāmatu mīļotāja.
„Grāmatas man līdzās bijušas kopš mazotnes. Mamma strādāja grāmatu veikalā, kur pavadīju arī daudz sava laika. Taču jāsaka, ka manā ģimenē grāmatas vienmēr bijušas cieņā. Arī tētis vienmēr bijis liels grāmatu lasītājs. Un beigu beigās laikam arī es esmu tur, kur man jābūt. Vismaz es te ļoti labi jūtos,” saka bibliotekāre un turpina: „Kādreiz grāmatas lasītājiem bija daudz pieejamākas. Veikalu plauktos varbūt nebija tik plaša izvēle, bet nopirkt varēja. Šobrīd situācija ir mainījusies. Grāmatu plaukti lūst, bet atļauties nopirkt tās ir grūti. Bet tādēļ jau it kā ir bibliotēkas, un jāatzīst, ka ikdienā nāk ne mazums lasītāju. Kaut gan lielākoties bibliotēkas apmeklētāji ir skolēni, studenti un pensionāri.”
Jautāta, kas ir Elīnas mīļākā literatūra, viņa atbild, ka detektīvromāni un pasakas.
„Tiesa, šobrīd grāmatu lasīšanai atliek ļoti maz laika. Darbs, mācības un pienākumi ģimenē. Tik daudz, cik kopā ar meitu palasām grāmatas. Kaut vai skolas obligāto literatūru. Šobrīd mums topā ir ”Herbe ar lielo cepuri”, taču pašai vienmēr patikuši detektīvromāni. Dzejas vai fantastikas cienītāja nekad neesmu bijusi,” stāsta septiņgadīgās Kates mamma un dalās pārdomās, ka diez vai kādreiz pienāks laiks, kad grāmatu aizstās datora ekrāns.
„Grāmata ir kaut kas īpašs. Un ir taču jauki apgulties gultā, paņemt rokā grāmatu un šķirstīt to pa lapai. Iespējams, jaunieši nereti grāmatu lapas aizstāj ar interneta pārlūkprogrammām. Taču, kad es mācījos skolā, visu informāciju meklējām grāmatās, jo interneta nebija. Vēl tagad atminos, ka vidusskolas laikā lielākai daļai bieds bija romāns “Zaļā zeme”. Taču es to divos vakaros izlasīju un man patika. Tagad brīžiem šķiet, ka jaunieši tiek cauri bez grāmatu lasīšanas. Nu, kaut kā ir iemanījušies. Arī mana māsa saka – pietiek, ka ģimenē jau ir trīs grāmatu lasītāji. Pie tam mūsu laikā tiešām bija jālasa un pēc tam vēl jāraksta sacerējumi. Tagad skolotāji arī negatīvo un noliedzošo nostāju ļoti labi pieņem un, iespējams, tādēļ jaunieši tiek sveikā cauri ar pāris nodaļu virsrakstu izlasīšanu,” domās dalās Elīna un nenoliedz, ka vēlētos, lai arī Kate ir grāmatu mīļotāja.
„Domāju, ja bērni mājās redz vecākus ar grāmatu rokās, arī viņi lasīs. Tas jau ir tas piemērs, kuru viņiem rādām. Katei, piemēram, vēl patīk, kad viņai lasu priekšā. Pašai slinkums,” smejas Elīna un turpina: „Lasām abas kopā grāmatu un mācāmies vārdus, kas viņai ir sveši. Nesen viņa man prasīja, ko nozīmē vārdspavards. Protams, jaunajās bērnu grāmatās valoda ir mūsdienīga.”
Elīna nenoliedz, ka viņai ir ļoti svarīgi mirkļi, kurus pavada kopā ar meitu.
„Vienalga, vai lasām grāmatu, vai darām ko citu. Galvenais ir šis kopā būšanas mirklis, kuram ikdienas steigā jācenšas laiku izbrīvēt. Man patīk vakaros aprunāties ar Kati. Pajautāt, kā viņai pa dienu skolā gājis. Ir bailes nokavēt to mirkli, kad bērns vairs nav atklāts un nevēlas visu vecākiem vaļsirdīgi stāstīt. Gribas, lai Katei esam labi vecāki,” saka Elīna. – Atceries savu pirmo ābeci, no kuras mācījies lasīt? – Laikam ne. Pat neatceros, kā iemācījos lasīt. – Vai bieži ieej grāmatu veikalos? – Jā, pavadu tur daudz laika. Jautājums, vai vienmēr kaut ko nopērku. -Kādu pēdējo grāmatu izlasīji? – Šobrīd kopā ar meitu lasām stāstu „Herbe ar lielo cepuri”. – Cik vārdu minūtē skolā izlasīji ātrlasīšanā ? – 5. klasi beidzot, bija 200 vārdi minūtē un skolotāja tam nenoticēja. Lika lasīt otrreiz.
Komentāri