Vaives pagasta zemnieku saimniecībā „Kalna Ābelītes” Jānis Salmanis izveidojis aprikožu dārzu, kurā aug apmēram pussimts eksotisko kociņu. Viņš skaidro, ka dienvidu augļu kokiem –aprikozēm – Latvijas apstākļi tomēr ir piemēroti.
J.Salmanis aprikozes audzē jau vairākus desmitus gadu, agrāk bijuši vairāk nekā 70 koki. Laika gaitā daļa izsalusi, taču citus nopostījušas slimības. J.Salmanis skaidro, ka katram sēklaudzim ir savas raksturīgās īpašības, tādēļ atšķirīgs ir arī augļu lielums un garšas nianses, ziedēšanas un ienākšanās laiks.
“Gandrīz visas aprikozes ir pašneauglīgas, ļoti reti ir pašauglīgi īpatņi. Vajadzīgs, lai kokam blakus ir vēl kāds koks, kas ziedētu tai pašā laikā – tātad nepieciešama svešappute. Tādēļ, ja iestāda tikai vienu koku, tad, visticamāk, augļu nebūs,” skaidro J.Salmanis. Viņš arī norāda, ka vēlams iestādīt vairāk nekā divus aprikožu kokus, jo var nesakrist to ziedēšanas laiks, turklāt viens no kokiem var nosalt.
J.Salmanis skaidro, ka aprikožu koku vai krūmu audzēšana nav sarežģīta, tikai jāievēro šķirnes īpatnības. Viena no tādām ir koku ražība – tie dod augļus reizi trīs, četros gados. Piemēram, J.Salmanis pēdējo ražu ieguvis 2005. gadā.
Liela nozīme ir arī laika apstākļiem. Aprikožu koki un to ziedi, salīdzinājumā ar citiem augļu kokiem, ir sala izturīgi. Ziedi var izturēt pat mīnus trīs, četrus grādus un ražot. Taču vēlams, lai ziemā nav biežas klimata maiņas. “Ja pēc liela sala sākas atkusnis, tad miera stāvoklis kokiem tiek pārtraukts un sākas dzīvības procesi. Tam sekas nav prognozējamas, īpaši, ja pēc atkušņa atkal uznāk sals. Piemēram, pagājušajā gadā janvāris bija ļoti silts, pumpuri atdzīvojās, bet tad uznāca liels sals, mīnus 30 grādi, un pumpuri izsala. Tā notika ne jau ar aprikozēm vien, bet arī plūmēm un citiem augļkokiem,” stāsta augļkopis. Ja iespējams, J.Salmanis iesaka kokus stādīt aizvējā, pasargājot no sala un liela vēja.
Aprikozes, lai gan tām ir dziļa sakņu sistēma, vēlams laistīt, lai izaugtu sulīgi augļi. Īpaši tas jādara sausā laikā.
J.Salmanis vērtē, ka aprikožu sēklām ir laba dīgtspēja, taču jāuzmanās, lai tās neapēd peles. Kokus apdraud arī bīstamas slimības. Viena no tām ir sudrablapainība, no kuras aprikožu kokam lapas kļūst sudrabainas. Otra ir verticilārā vīte, kuras dēļ lapas nokalst. J.Salmanis skaidro: “Kartupeļiem un zemenēm arī var būt šī slimība, tādēļ pēc šiem kultūraugiem aprikozes nevajadzētu stādīt, jo slimības izraisītāji saglabājas augsnē. Ja koks inficējas, palīdzēt nav iespējams. Atliek vien izrakt un vietā nestādīt ne aprikozes, ne plūmes.”
Aprikozes var potēt, piemēram, uz dzeltenās olu plūmes vai Kaukāza plūmes, rezultāti esot labi: “Bet stādījumu var piemeklēt arī tāds liktenis, kā tas gadījās igauņu selekcionāram Kaskam, kad stiprā ru-dens vētrā potējuma vietā visi koki, kas jau labi ražoja, nolūza.”
J.Salmanim aprikožu audzēšana ir vaļasprieks, tā iespējams iepriecināt ģimeni un draugus. Tad, kad ir ražas gads, augļu ir daudz. Viņš uzskata, ja kāds vēlas audzēt aprikozes ģimenes vajadzībām, tad var pietikt jau ar diviem, trim kociņiem. J.Salmanis domā, ka mūsu rajonā atsevišķus aprikožu kokus audzē daudzi.
Aprikožu šķirņu ir daudz, stādus iespējams iegādāties Dobeles augļkopības institūtā.
Komentāri