Ceļošana kļūst arvien populārāka, un katrs, atkarībā no rocības, cenšas kaut kur pabūt, kaut ko redzēt. Tiesa, reklāmas mūs mudina doties uz tālām un siltām zemēm, līdz “ar riteni un ķiveri” neaizmirst paņemt kredītu arī ceļojumam uz Ēģipti. Šie ārzemju braucieni ir tādi viļņveidīgi, pirms vairākiem gadiem visi devās uz Turcijas kūrortiem, tad nāca Ēģiptes laiks, tagad cieņā vēl tālākas un eksotiskākas valstis.
Še pie Gaujas malas
Bet paralēli tāliem ceļojumiem nevajadzētu aizmirst arī savas zemes iepazīšanu. Jo pat zināmā dziesmā teikts: “Bet kas svešas zemes salas man ar savu greznumu, kad es še pie Gaujas malas dzirdu latvju valodu.”
Savas valsts apceļošana gūst atzinību it visur, arī ceļot kārie vācieši arvien vairāk izvēloties iekšējo tūrismu. Protams, grūti salīdzināt apjomus, bet arī mums reizi gadā ir iespējams noorganizēt vienu interesantu izbraukumu tepat pa Latvijas ārēm. Te vērts atgādināt veco labo aicinājumu “‘’Apceļo savu dzimto zemi”, kas radās pirmās neatkarīgās Latvijas laikā un guva lielu popularitāti. Gluži kā tagad ir akcija “Apceļosim Latvijas pilis”. Informācija par 2006.gadu liecina, ka no akcijā iesaistītajiem objektiem 18 pilīs un muižās apmeklētāju skaits sasniedzis un pārsniedzis 10 tūkstošus. Visvairāk apmeklētā ir Turaidas pils, tai seko Rundāles pils, Cēsu pils komplekss, ko apmeklējuši vairāk nekā 46 tūkstoši tūristu, un Ventspils Livonijas ordeņa pils. Arī Ungurmuižā pērn pabijuši 10 tūkstoši apmeklētāju.
Medības, pelde, izklaides
Vēsture liecina, ka izklaides un atpūtas ceļojumi sākušies 17. gadsimtā Kurzemes hercoga Jēkaba galmā, kad tika rīkotas izpriecas, medības ārpus pilsētas. Atceramies kaut vai filmu “Melnā vēža spīlēs”, kur arī visi dodas lāču medībās ārpus pils.
18. un 19. gs. attīstoties Rīgai, populāri kļuva pilsētnieku izbraukumi pie dabas, kad rīdzinieki devās atpūtas izbraucienos uz Pārdaugavu, Daugavas salām. Šajā laikā cieņā nāk arī peldes jūrā, un 1810. gadā Plieņu muižā ierodas cara Aleksandra I sieva Elizabete, kura uzturas Jelgavā, lai nodotos jūras peldēm. Piemērs gūst ievērību, tam seko arī Rīgas augstāko aprindu pārstāvji. Sāk attīstīties atpūta pie jūras Kurzemes jūrmalā – Plieņciemā, vēlāk arī Engurē un Lapmežciemā. Atklāj diližansu satiksmi starp Rīgu un Lapmežciemu, bet 19.gadimta vidū un beigās arvien lielākā cieņā nāk atpūta Dubultos un Ķemeros, kur atklāj arī kūrortu, kas gūst lielu ievērību.
Liels pavērsiens ceļošanas attīstībā notiek 1861. gadā, kad atklāj Rīgas – Daugavpils dzelzceļa līniju un dzelzceļa pārvalde sāk propagandēt svētdienas izbraukumus uz Ogri un Koknesi. Tiek organizēti īpaši izpriecu vilcieni, un tauta ar prieku metas šajā piedzīvojumā.
Arī neatkarīgās Latvijas laikā tūrismam pievērsa lielu vērību, apzinoties tos ieguvumus, ko tas var dot valsts attīstībā un pazīstamībā. Radās arī dažādas tūristu biedrības un organizācijas. Tās darbojās tik veiksmīgi, ka jau 1931.gadā pie Iekšlietu ministrijas nodibināja Tūrisma biroju, kas vēlāk pārveidojās par tūrisma nodaļu Sabiedrisko lietu ministrijas sastāvā. Tūrisma nodaļa koordinēja un vadīja tūrismu Latvijā, un pamazām tūrisms veidojās par nozīmīgu tautsaimniecības nozari ar noteiktiem darbības principiem un uzdevumiem. Šajā laikā radās vispārēja tautas kustība ar devīzi “Apceļo savu dzimto zemi!”, kurā 1939. gadā iesaistās ap 185 tūkstoši dalībnieku. Biedrības veidojās arī ārpus galvaspilsētas – Latgales tūristu biedrība Daugavpilī, Tūrisma veicināšanas biedrība Valmierā, Cēsu un Siguldas kūrortu komiteja.
Pieaugot ceļotāju skaitam, Latvijā uzlabojās tūrisma infrastruktūra, veidojās tūristu mītnes un pansijas. Ārpus Rīgas tika rīkotas ekskursijas uz Latvijas skaistākajām vietām Vidzemē: Cēsīm, Siguldu, Koknesi, Staburagu, Gauju, Carnikavu, Āraišiem, Līgatni, Raunu, Burtniekiem, Piebalgu. Šajā laikā iecienīti bija arī ceļojumi ar laivām un kuģiem gan pa Daugavu un Gauju, gan Rīgas līci. Tūristu kuģis “Banga” 1939. gadā 19 izbraukumos vizināja gandrīz 3000 ekskursantu. Vai pazīstam savu rajonu
Tiktāl neliela ekskursija vēsturē, kas apliecina, ka vietējais tūrisms vienmēr bijis cieņā un Latvijā allaž var atrast kādu vēl neiepazītu vietu. Arī tagad statistika liecina, ka vietējo tūristu skaits pieaug, Latvijas iedzīvotāji apjautuši, ka ir vienkārši iekāpt visai ģimenei mašīnā un doties kaut vienas dienas izbraucienā. Ņemot vērā nelielos attālumus, arī tajā var paspēt redzēt un iepazīt daudz.
Katrs varam padomāt, cik labi pazīstam savu rajonu, vai, braucot uz tālām zemēm, neesam piemirsuši, ka tepat ir tik daudz ko redzēt. Un vēl šogad var izmantot iespēju kaut ko apskatīt,
varbūt pat šajās brīvdienās.
Vai zinām, ka Drabešu pagastā, Amatas labajā krastā, iepretim Kārļu zivjaudzētavai atrodas Ainavu krauja, kas ir viens no augstākajiem iežu atsegumiem Latvijā. Ceļotāji saka, ka no tās paveras viena no skaistākajām Latvijas ainavām – Amatas senleja.
Vispār jau par daudziem apskates objektiem var teikt, ka tie ir īpaši visas Latvijas mērogā. Straupes pagastā, Gaujas labajā krastā, pie Ķūķu mājām atrodas Latvijā augstākais devona iežu atsegums Ķūķu klintis.
Ja negribas staigāt gar klintīm, var doties piļu un muižu apskatē, kuru rajonā netrūkst. Akcijā “Apceļo Latvijas pilis” līdz ar minēto Cēsu Livonijas ordeņa pili un Ungurmuižu, šogad piedalījās arī Cirstu, Dzērbenes, muiža un Kārļa muiža. Tai ir sena vēsture un samērā cieši saistīta arī ar Cēsīm. Veidojusies 18. gadsimtā, sākotnēji saukta par Volfa muižu. 1777. gadā to nopirka majors Karls Eberhards fon Zīverss, pēc kura iniciatīvas muiža iegūst reprezentatīvu arhitektūru un funkcijas, kā arī maina nosaukumu. 19. gadsimtā Kārļumuiža papildinājās ar jaunām celtnēm, izveidojās romantisks ainavu parks, kas aptvēra teritoriju līdz pat Amatai. 19.gs. beigās Kārļos izveidoja arī dārznieku meistaru skolu, kas bija pirmā dārzkopības skola visā Baltijā.
Karos muiža stipri cieta, Brīvības cīņu laikā 1919. gada jūnijā muižas kungu māju nodedzināja, un tā vairs netika atjaunota. Taču saglabājās citas ēkas, un pašlaik Kārļu muižas ērbeģī ir izveidots viesu nams. Ēka celta 19.gadsimta četrdesmitajos gados, ārēji tā maz mainījusies, tāpēc joprojām saglabājusi nojausmu par tā laika oriģinālo stilu.
Vēl šogad varētu apmeklēt Lodes (Apšu) baznīcu Taurenes pagastā. Vērts atzīmēt, ka tā ir vienīgā koka guļbūvē celtā luterāņu baznīca Cēsu rajonā. Šķiet, tuvojošies Ziemassvētki būtu īstais laiks, kad turp aizbraukt un sajust to īpašo noskaņojumu, kas valda šajā baznīciņā.
Komentāri