Cēsniece Zane Zariņa, nu jau Barahasa, pirms četriem gadiem devās uz ASV, lai strādātu par auklīti. Sapņu un ilgu zemē Amerikā Zane piedzīvoja kultūršoku, iepazina multikulturālismu, saskārās ar dažādām attieksmēm, ceļojot iepazina gleznaino dabu un apprecējās.
Tagad Zane jau vairākus mēnešus ir atpakaļ Latvijā un atzīst, ka uz ASV doties gribētu vien, lai ceļotu un studētu, bet ne dzīvotu. Normāli, ka bērnus pieskata citi
Doma braukt uz ASV Zanei radās, vēl mācoties Latvijas Universitātes pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes 3. kursā , tomēr tika nolemts vispirms pabeigt augstskolu. Zane atzīst, ka pēc modernās mākslas pasniedzējas stāstītā par Ameriku arī pašai gribējies to izbaudīt. Gribējies pārbaudīt sevi, dzīvojot tālā zemē, ar citādu kultūru un valodu.
Zane ASV strādāja par auklīti: “Strādāt braucu legāli, iesaistoties speciālā programmā, ar kuras palīdzību vecāki meklē jaunas meitenes no visas pasaules. Tā ir tāda kā kultūru apmaiņa.
Ģimeni izvēlējos pēc principa – kurš pirmais zvanīs, pie tā arī palikšu. Diezgan dulli! Man veicās. Divus gadus dzīvoju un strādāju tuvu pie Ņujorkas, Konektikutas štatā. Pirmajā ģimenē bija pieci bērni vecumā no diviem līdz 11 gadiem. Dzīvoju mājā, viņi maksāja apdrošināšanu, ēdināšanu un uzņemšanu. Programmā iekļauta bija arī ceļošana. Braucot domāju, ka gan jau tā būs izpalīdzīga, liela ģimene. Tad man vēl nebija nojausmas par to, kāda tur ir ikdiena, kāda kultūra.
Kopā ar mani strādāja meitene no Šrilankas, daudz uzzināju par viņas valsti, budismu. Darbā guvu ļoti lielu pieredzi, arī darbā ar bērnu, kuram ir Dauna sindroms. Manos pienākumos ietilpa bērnu vešana uz dažādām aktivitātēm, rūpēšanās, lai viņiem ir nepieciešamās ikdienas lietiņas. Viņus izklaidēju pēc skolas – zīmējām, gleznojām uz sniega, audekla, koka.
Tas bija ļoti bagātu cilvēku rajons, tas ir normāli, ka kāds pieskata bērnus. Pa dienu piekopām māju, kaut gan nāca arī speciāli apkopēji, jo mājas ir lielas, pašiem uzkopt ir nereāli.
Tas bija kultūršoks. Pirmajā mēnesī bija asaras un pārdzīvojumi. Šajā štatā bija tā – ja cilvēki zināja, ka esmu auklīte, tad kļuva atturīgi, ja neteicu, tad bija atsaucīgi, pastāstīja, kas interesants ir Amerikā.
Ar laiku sapazinos ar citām meitenēm no Latīņamerikas, Āfrikas, Āzijas un Eiropas – ASV ir ļoti multikulturāla. Organizējām vakarus, gājām uz klubiem.
Otru gadu nostrādāju citā ģimenē, bet tajā pašā štatā, Riversaidā. Šajā ģimenē bija pavisam citādāka ikdiena, turklāt viņi bija pretimnākošāki. Šī ģimene nebija tik bagāta. Viņi jau nestāstīja par savām biznesa lietām, bet, ja pirmā ģimene bez problēmām varēja aizbraukt uz Eiropu un bērniem visa kā bija pat par daudz, otrai ģimenei par izdevumiem bija jāpiedomā vairāk.” Laiks ir nauda…
Otro gadu palikt Amerikā Zane nolēma, jo bija iepazinusies ar savu nākamo vīru, meksikāni Viktoru:
“Zināju, ka, ja aizbraukšu, tad attālums var izšķirt, bet tik tikko bijām iesākuši attiecības. Pieņēmu lēmumu palikt, un vīrs mani atbalstīja gan emocionāli, gan arī finansiāli.”
Zane un Viktors salaulājās klusi, lai gan daudziem amerikāņiem ir lielas un dārgas kāzas: „Vienai latviešu meitenei, kura precējās ar portugāli, gan sarīkojām riktīgas latviešu kāzas ar visām tradīcijām. Visi bija pārsteigti, un viņiem tas patika, jo amerikāņiem svarīgāka ir materiālā puse – par cik tūkstošiem būs puķes, par cik tūkstošiem līgavas tērps.”
Tomēr ikdienā amerikāņu sievietes esot pat nevīžīgas. Zane pārliecināti atzīst, ka Eiropas sievietes ir patiesi skaistas un rūpējas par sevi: „Arī tas bija kultūršoks – viņiem ir vienalga, ko uzvelk. Jā, uz ballēm un viesībām amerikāņi pirks dizaineru apģērbus un kurpes, jo naudiņa jau viņiem ir, bet ikdienā redzēju meitenes ar nošļurkušām biksēm, topiņiem ar caurumiem. Viņām ir vienalga, un tur neviens arī neaizrādīs: , tev tur ir caurums. Tur staigā, kā grib, tādēļ, ja veikalos ieiet kāds nevīžīgs, nekārtīgs cilvēks, viņu nedzīs ārā, jo viņš var būt kāds no miljonāriem.”
Arī trešo gadu Zane palika ASV, lai nebūtu jāšķiras no vīra, un pārcēlās uz dzīvi Ņujorkā: “Nokārtoju studentu vīzu, lai uzturētos ASV legāli. Izvēlējos apgūt angļu valodu, taču varēja ņemt arī izvēles kursus, līdzīgi kā Latvijas Universitātē. Studiju maksas gan ir ļoti lielas, taču vīrs man palīdzēja, jo gribēja, lai palieku.
Arī nelegāli tur var dzīvot un nopelnīt pat ļoti labi, bet visu laiku tad jādomā par to, ko drīkst, ko nedrīkst darīt.” Zane stāsta, ka ļoti daudz nelegālo iebraucēju no Meksikas ir Ņujorkā, Kalifornijā un būtībā visos štatos, kas ir netālu no Meksikas.
Arī Viktors, kurš ir šefpavārs, ir viens no daudzajiem meksikāņiem, kurš uz ASV bija devies, lai strādātu. Tāpat uz štatiem pārcēlusies lielākā daļa viņa ģimenes.
Zane vērtē, ka visos štatos, kas atrodas apkārt Ņujorkai, dominē materiālās vērtības: “Viņi strādā ļoti, ļoti daudz, un arī naudiņa viņiem nāk. Pat mazajiem bērniem vairāk nozīmē aizbraukšana uz McDonaldu, nevis samīļošana.
Tāpat arī Ziemassvētkos bērniem dāvanu ap eglīti ir ļoti daudz. Ir jau forši, viņi rauj tās vaļā un priecājas. Latvijā ir jāskaita dzejolītis, lai pateiktos par dāvaniņu, tur tā nav. Latvijā divas, trīs dāvanas ir daudz, bet Amerikā to ir milzum daudz, tādēļ man šķiet, ka viņi tās nenovērtē.
Lieldienās, protams, krāsoju olas ar sīpolu mizām, un ģimenes brīnījās, cik latvieši gan ir radoša tauta. Mums svarīgs ir gatavošanās process, bet viņiem visu vajag tā ātri, ātri. Amerikāņiem ir teiciens – time is the money (laiks ir nauda). Tas ir ļoti atbilstošs viņu dzīvei.”
Kultūru kokteilis
ASV dzīvo visdažādāko tautību cilvēki, ir izveidojušies pat īpaši rajoni. Zane stāsta, ka ir african – american rajons (nepieklājīgi esot teikt “melnais” vai „nēģeris”), latīņamerikāņu, itāļu, arī ķīniešu rajoni: “Esmu bijusi arī krievu rajonā. Tajā var dabūt šprotes, Rīgas saldskābmaizi, biezpiena sieriņus. Kad iebrauc šajā rajonā, šķiet, ka esi Krievijā, jo tur visi uzraksti ir krieviski, man šķiet, ka viņiem pat ir savas skolas. Arī ikdienā bieži dzirdēju krievu valodu. Savukārt pēc bezvīzu režīma ieviešanas ar Poliju sabrauca arī daudz poļu.
Katrs štats ir citādāks. Ņujorkā dzīvo visdažādāko tautību cilvēki, pārīši staigā apķērušies, samīļojas un sabučojas. Līdzīgi ir Kalifornijā un Sanfrancisko. Taču Konetikuta ir bagāts, bet konservatīvs štats. Tur publiski pat nedrīkst skūpstīties!
Liels bija pārsteigums – Amerikā biju nodzīvojusi vienpadsmit mēnešus, un reiz man pateica, ka netālu dzīvo latvietis. Tā reiz stāvēju pieturā un gaidīju, kad bērni atbrauks no skolas, un pēkšņi piebrauc vīrietis un saka: „Sveiki!” Tas bija liels pārsteigums. Izrādījās, ka viņš dzīvo dažas mājas tālāk. Viņš uz ASV bija atbēdzis kara laikā, apprecējies, un šad tad braucot arī uz Latviju. Viņš mani aizveda uz draudzi, kur latvieši svinēja Ziemassvētkus. Daudz latviešu Čikāgā, tur viņi svinot pat Jāņus. Nav tā, ka kopā sanāktu tikai vecākā paaudze, ir arī jaunā paaudze, un viņi regulāri mācās latviešu valodu. Patriotiski. Viņi ir tālāk prom no Latvijas, un tad izveidojas vēl lielāka mīlestība pret dzimteni. Arī man tā bija.”
Zane ar smaidu atceras kādu gadījumu, kas uzskatāmi parādījis dažādu tautību raksturus: „Biju aizmirsusi mašīnā atslēgas. Bija vēls, un noparkojusies biju pie lielveikala. Veikala darbinieki atļāva sazvanīt vīru, bet viņš tobrīd nevarēja tikt prom no darba. Gāju atpakaļ, un kāds african – american vīrietis teica, ka nāks paskatīties, cik tad nopietna problēma tur ir. Tikai pēc tam secināju, ka viņam bija izdevīgi aiziet no sava posteņa, jo droši vien bija garlaicīgi. Jāatzīst, ka viņi ir paslinki. Tad atnāca arī latīņamerikānis un sāka mēģināt attaisīt durvis. No malas bija interesanti vērot – african – american vīrietis neko nedarīja, tikai pakomentēja, bet latīņamerikāņi jau pēc dabas ir darbīgi un pieraduši pie smaga darba. Tad pie mums piebrauca smalka, melna mašīna, no kuras izkāpa tipisks amerikānis, prasīdams, vai nevajag palīdzēt. Teicu, ka nē, bet pēc 15 minūtēm viņš bija klāt ar lukturi un stienīti. Ar pārliecinātu skatienu viņš pagrūda nost abus pārējos un sāka darboties. Ik pa laikam pie mums kāds piestāja un pavaicāja, vai, nevajag palīdzēt. Tad atbrauca vīrs, un devāmies pakaļ rezerves atslēgām, un viss nokārtojās, bet šajā situācijā ļoti labi varēja redzēt, kā katrs reaģē.” Pludmales saule un sniegoti kalni
Zanei paceļot pa ASV izdevās gan ar ģimenēm, gan kopā ar vīru. Paralēli darbam arī mācījās, un tā radās iespēja doties mācību ekskursijā uz Bostonu, savukārt ar draudzenēm apmeklēja Vašingtonu.
“Mācību braucienā ar meitenēm devāmies uz Kaliforniju. Tas bija kolosāli. Saplīsa busiņš. Policists pēc piecām minūtēm jau bija klāt un apstādināja visas autoceļu joslas. Tās bija piecas, un tur taču brauc simtiem mašīnu. Tas bija liels piedzīvojums, un pēc tam vēl braucām policijas mašīnu pavadībā uz lielveikalu, kur gaidīja otra mašīna. Kopā paēdām arī vakariņas, un policisti lielījās ar saviem piedzīvojumiem darba laikā.
Izceļojām visu Kaliforniju, bijām arī Nevadā un Arizonā, apskatījām Lielo kanjonu, tad braucām uz Sanfrancisko.
Biju arī Meinā pie Kanādas, kur daba ļoti atgādina Latviju. Tur nodarbojas ar zvejniecību, mājas interesanti noformētas ar zvejas rīkiem. Cilvēki tur ir ļoti vienkārši. Patiesībā tā ir – jo tālāk no ļoti attīstītajiem un bagātajiem štatiem, jo dzīve vienkāršāka.
Ar vīru biju Floridā. ASV patiešām ir daudz ko redzēt, jo štati ir ļoti atšķirīgi, bagāti ar dabas resursiem un dabas brīnumiem. Man ļoti patīk ASV daba, kas ir tik daudzveidīga – vienā vietā ir tuksnesis, bet atliek pabraukt tālāk, un tur jau ir sniegoti kalni. Kad braucām prom, Ņujorkā bija auksts, vajadzēja vilkt mēteli, bet Floridā sauļojāmies un peldējāmies. Tādēļ arī ģimenes aukstajā laikā ieplāno braukt uz siltajiem štatiem. Tur laiks iet ļoti, ļoti ātri, tādēļ viņi ceļojumus ieplāno pat piecus gadus uz priekšu.
Esot Ņujorkā, man gribējās aiziet uz tādām vietām, kas ir tipiskas štatiem, piemēram, Brodvejšovu. Abi ar vīru bijām arī uz NBA basketbola spēli. Spēlēja Ņujorka pret kādu spēcīgu komandu. Domājām, ka līdzjutēji būs abām komandām, bet visi bļāva par Ņujorku. Biju arī apskatīt Statue of Liberty (Brīvības statuju). Pašā augšā gan nebiju, jo tikai vēlāk uzzināju, ka pēc 11. septembra traģiskajiem notikumiem iepriekš ir jārezervē vieta un jāsniedz informācija par sevi. Pēc 11. septembra amerikāņi tiešām ir ļoti sabiedēti, un sabiedriskās vietās regulāri tiek pārbaudītas somas.
Protams, biju arī Time Squere Ņujorkā. Tur ir ļoti skaļi. Laukumā ir arī MTV studija, un uzaicinātās grupas regulāri kaut ko nospēlē arī uz ielas. Biju modernās mākslas muzejā, arī vēstures muzejā, kur var pavadīt visu dienu un tad vēl nepietiks laika.”
Komentāri