Alus kļūst dārgāks

“Valmiermuižas alus” saimnieks Aigars Ruņģis aģentūrai LETA atzinis, ka Jāņiem alus uzkrājumi jau ir, pietiks restorāniem un bāriem, arī veikaliem.

Taču kopumā Latvijā alus brūvēšanas apjomi samazinās, savukārt pozitīvi, ka aizvien vairāk ir mazu alus darītavu, kas ražo savas īpašās šķirnes.

– Vai uz Jāņiem “Valmier­muižas alus” noliktavas jau ir pilnas un alus svētkiem pietiks?
– Visi mūsu alus brūvēšanas pagrabi ir pilni, uzkrājam alu Jāņiem. Esam gatavojušies tam, lai alus visiem restorāniem un bāriem pietiktu, un arī veikalos “Valmiermuižas alus”, cerams, pietiks, pateicoties vēsajam maijam. Tādēļ arī apzināti šogad alus eksportu jaunos tirgos neattīstām, izņemot Igauniju. Lietuvā, So­mijā un pārējās Baltijas jūras reģiona valstīs šogad aktīvi neattīstām eksportu, vien nodrošinām iepriekš veiktos pasūtījumus. Plānojam tam pievērsties nākamajā gadā pēc jauna tumšā alus pagraba izbūves.

– Ražotājiem liels izaicinājums ir pieaugošās energoresursu cenas. Kā “Valmier­mui­žas alus” to izjūt?
– Protams, neesam vientuļa sala okeānā, un visi globālie procesi vistiešākajā veidā mūs ietekmē. Valmiermuižā gāzes cena gada laikā ir trīskāršojusies, tāpat elektrības cena ir pieaugusi par 50%. Alus brūvēšana ir ļoti energoietilpīga ražošana, jo tā ir alus vārīšana. Gāzes patēriņš un arī elektrības patēriņš mums ir liels, jo alus darīšanai ir nepieciešama arī dzesēšana lielos apmēros. Gāzes un elektrības cenu pieaugums jau arī ietekmē visas pārējās izejvielas un cenas. Skaidrs, ka alus kļūs dārgāks. Tādēļ šogad pavasarī esam alum palielinājuši cenas vidēji par 5%. Lai arī izejvielu cenu pieaugums ir lielāks, esam nolēmuši alus cenas celt pakāpeniski un meklēt veidus, kā pašiem kļūt vēl efektīvākiem, gudrākiem, lai cenu pieaugums pircējiem nebūtu tik straujš. Ļoti iespējams, ka gada beigās cenas alum būs jāpārskata vēlreiz, jo jau zināms, ka jaunajai ražai miežu iesala cenas augs par 50%, kas ir viena no svarīgākajām alus sastāvdaļām.

Mēs no savas puses ļoti cītīgi strādājām, lai nodrošinātu ražošanas nepārtrauktību. Pasaulē ir izveidojies stikla pudeļu deficīts, bet mums pozitīvā ziņa ir tā, ka lielāko apjomu stikla pudeļu pirkām no Igaunijas un Lietuvas un šie piegādātāji turpina strādāt, pildīt līgumus. Mēs spējam saviem klientiem alu nodrošināt pilnā apjomā visu šo gadu. Grūtāk klājas tiem ražotājiem, kuriem bija līgumi par stikla pudeļu piegādi ar Ukrainas, Baltkrievijas vai Krievijas ražotājiem. Mums bija viens Ukrainas stikla pudeļu piegādātājs, kurš sūtīja foto, ka viņu rūpnīca ir vienkārši sabombardēta. Ir šausmīgi to redzēt. Protams, stikla pudeļu cena šajā pavasarī ir ievērojami palielinājusies – pat par 40-50% -saistībā ar gāzes augstajām izmaksām, jo pudeļu ražošana ir ļoti energoietilpīga. Arī šī izmaksu pozīcija spiež alus ražotājus celt alus cenas.

– Augošās inflācijas, īpaši pārtikas cenu kāpuma, apstākļos vai nav bažu par alus patēriņa samazināšanos, jo tā tomēr nav pirmās nepieciešamības prece?
– Es ticu, ka tie, kas ir gardēži, tāpat kā 2009.gadā, kad bija vispasaules dižkrīze un mēs ienācām Latvijas alus tirgū ar visdārgāko alu, paliks uzticīgi amata alum. (..) Lētais alus segments samazinās jau pēdējos piecus gadus un turpināsies samazināties.
Es kā cilvēks, kam ļoti rūp Latvijas alus baudīšanas kultūra un brūvēšanas attīstība, vairāk uztraucos, ka varētu ievērojami pieaugt stiprā alkohola lietošana un pārdošana. Esmu papētījis pēdējo 10 gadu statistiku. Pirmā sliktā ziņa ir, ka kopējais alus patēriņš Latvijā 10 gados ir samazinājies par 19%. Veselības ministrija varētu aplaudēt un teikt, cik tas ir brīnišķīgi, bet tajā pašā laikā stiprā alkohola patēriņš Latvijā 10 gadu laikā ir pieaudzis par 14%. No tā varam secināt, ka cilvēki mazāk izvēlas alu, bet biežāk stipro alkoholu, kur populārākais ir degvīns. Nākas secināt, ka nodokļu, akcīzes politika ir veicinājusi stiprā alkohola patēriņu, jo daļa pircēju, īpaši pret cenu jūtīgākie, ir pārslēgušies no alus uz stipro alkoholu. (..)
Otra sliktā ziņa, ka pēdējo 10 gadu laikā alus brūvēšana Latvijā ir samazinājusies gandrīz divas reizes. Ja 2011.gadā Latvijā tika saražoti 147,2 miljoni litru alus, tad 2021.gadā tie bija vien 77,2 miljoni litru. Iemesls ir zināms, jo divi lielie Latvijas ražotāji alus ražošanu ir pārcēluši uz Lietuvu vai Igauniju un turpina alu pārdot Latvijā ar poētiskiem nosaukumiem, bet brūvē tur, kur lētāk.
Tas ir jautājums politikas plānotājiem. Kā tas var būt, ka nozare ar ļoti senām tradīcijām, speciālistiem, iekārtām, uzņēmumiem, investoriem 10 gadu laikā ir samazinājusies uz pusi un savu ražošanu pārcēlusi, kur alu ražot ir lētāk. Mani kā Latvijas patriotu satrauc, ka Latvija zaudē konkurences cīņā Lietuvai un Igaunijai. Satrauc tas, ka šobrīd jau daudz vairāk nekā puse jeb 67,45% Latvijā pārdotā alus tiek importēts.

Tomēr pozitīvi, ka mazajās alus darītavās pēdējo 10 gadu laikā brūvētā alus apjoms ir audzis par 17%. Ja 2011.gadā tie bija 16 miljoni litru, tad 2021.gadā tie bija jau 19 miljoni litru. Otra pozitīvā ziņa – ja 2011.gadā Latvijā bija 20 alus darītavas, tad šobrīd jau ir 60, un tas ir, pateicoties tieši mazajām alus darītavām. Tas ir pozitīvi, tādēļ mazajām amata alus darītavām es prognozēju lielu, gaišu nākotni, ja vien nebūs kādas tuvredzīgas, populistiskas politikas, kas pret tām varētu vērsties. Ja skatāmies alus vēsturi pasaulē, tad alus kultūras attīstību ļoti ietekmē politiķu lēmumi.

Kādam varbūt liekas, ka nekas īpašs, lai brūvē Lietuvā un Igaunijā, varam importēt, bet jāatceras, ka alū 90% no sastāva ir ūdens. Tas nozīmē, ka alus ir dzēriens ar ļoti augstu pievienoto vērtību, kas rodas brūvēšanas procesā. Latvijā lepojamies ar augošu graudu eksportu, taču tonna miežu maksā apmēram 200 eiro, ja šos miežus pārvērš alus iesalā, tad tam jau ir 2,5 reizes lielāka pievienotā vērtība (500 eiro), bet, ja alus miežus pārvērš alū, tad miežiem pievienotā vērtība ir jau 50 reizes lielāka. Mēs varētu domāt, ka alus darīšanai nav lielas pievienotās vērtības, bet, ja eksportētos miežus pārvērstu alū, tad pievienotā vērtība būtu 50 reizes lielāka. Tādēļ Latvijas zemkopības nozare ir ar zemu pievienoto vērtību, mēs eksportējam graudus, bet importējam alu. Lai arī varētu būt otrādi. Salīdzi­nājumam – mums nebūtu jālepojas ar baļķu eksportu un krēslu importu, bet otrādi.

-Kādi ir rezultāti šogad pirmajos piecos mēnešos?
– Kopējais SIA “Valmiermuižas alus” apgrozījums piecos mēnešos audzis par 30%, eksportā apgrozījums audzis par 57%. Izlejamā alus pārdošana litros ir pieaugusi par 150%. Taču, protams, tas tikai pierāda to, ka pagājušajā gadā “Covid-19” ierobežojumu dēļ janvārī un februārī alus pārdošana restorānos un bāros nenotika. Arī tas, ko mēs kopumā novērojām divos pandēmijas gados, ka izlejamā alus pārdošana samazinājās uz pusi. Protams, vasaras mēnešos tas tika atgūts, arī pagājušajā gadā vasaras mēnešos pārdošanas apmēri mums bija rekordaugsti, kādi jebkad bijuši. Šogad maijā redzam, ka izlejamā alus pārdošana būs par 50% lielāka nekā pērn maijā jeb tuvu tam, kāda pārdošana bija 2019.gadā. (..)

Ja runājam kopumā par alu, tad pirmajos piecos mēnešos esam pārdevuši par 18% vairāk litru alus nekā gadu iepriekš. Cilvēki šopavasar vairāk bauda alu, biežāk satiekas, iet uz restorāniem, bāriem. Arī zelterus šogad piecos mēnešos esam pārdevuši par 38% vairāk, salīdzinot ar to pašu periodu pērn. Mēs kopumā uz šo vasaru un alus sezonu raugāmies optimistiski. Domā­jams, vēsturiski tā “Valmier­muižai” būs labākā vasara, jo tai esam gatavojušies ar jaunām garšām.