“Kamaniņu sports Cēsīs”, tā sauc cēsnieka Daiņa Odziņa grāmatu, kas šonedēļ pavisam šaurā lokā piedzīvoja atvēršanu.
Latvijas Kamaniņu sporta federācijas prezidents Atis Strenga norāda, ka bieži konkrēti vārdi vai nosaukumi saistās ar kādu vietu vai notikumu: “Tagad vārdu salikums “kamaniņu sports” saistās ar Siguldu, bet pagājušā gadsimta 70. gados tas bija saistīts ar Cēsīm un Cīrulīšu kamaniņu trasi. Šodien tā ir vēsture, bet bez tās nav tagadnes un nākotnes. Jaunajai kamaniņu sporta paaudzei virāžu nosaukumi “Lāpa”, “Māli”, “Pīļu dīķis” un daudzi citi neko neizsaka, bet paaudzei, kas iesāka šo sporta veidu, attīstīja un darbojās tajā, tās ir skaistas un neizdzēšamas atmiņas! Tāpēc ir ļoti apsveicama kādreizējā trenera Daiņa Odziņa uzņēmība pierakstīt savas un savākt vienkopus bijušo sportistu atmiņas par Cēsu kamaniņu sporta laiku un notikumiem Cīrulīšu trasē. Sākumā bija doma par nelielu bukletu, bet drīz vien sapratām, ka tam jābūt pamatīgam izdevumam, jo materiālu bija daudz.”
A.Strenga arī atklāja, ka zeme, kur savulaik atradās kamaniņu trase, bet tagad ir slēpošanas komplekss “Ozolkalns”, joprojām ir federācijas īpašums. Uz jautājumu, vai tas varētu nozīmēt, ka nākotnē trase varētu atdzimt, A. Strenga noteica, ka tā ir utopija, bet kas zina, kas dzīvē var notikt.
D. Odziņa grāmata ir kā starts plašākam izdevumam par visu kamaniņu sporta vēsturi, ko apņēmies uzrakstīt sporta žurnālists Dainis Caune.
Cēsu Vēstures un mākslas muzeja direktore Kristīne Skrīvere norādīja, ka šī ir nozīmīga grāmata ne tikai Cēsīm, bet visai Latvijai, jo kamaniņu sports ir viens no tiem olimpiskajiem sporta veidiem, ar ko patiešām varam lepoties visas pasaules mērogā: “Tāpēc jo īpašs prieks, ka šī sporta veida aizsākumi meklējami tieši Cēsīs.”
Cēsu Vēstures un mākslas muzeja galvenā krājumu glabātāja Dace Tabūne atcerējās dienu 2006.gadā, kad muzejā ieradies Dainis Odziņš un piedāvājis muzejam savu mūža darbu – gadu desmitiem krāto kamaniņu sporta vēsturi.
“Man nebija šaubu, ka šis materiāls jāņem, jo muzeja krājumā bija tikai nedaudzi materiāli par to laiku, kad katrs cēsnieks zināja par trasi Cīrulīšos, par kamaniņu sportu. Toreiz pārcēlos dzīvot uz Cēsīm, atceros, ka cēsnieki runāja, ka šī ir garākā un labākā trase visā Padomju Savienībā, un pamatoti lepojās, ka tā atrodas tieši šeit.
Tā sāka veidoties kolekcija, kurā ir jau gandrīz 600 vienības. Kad Dainis Odziņš teicās, ka rakstīs grāmatu, sapratu, ka jāpalīdz, lai rezultāts būtu iespējami labāks. Uzskatīju to par pienākumu, jo esam viņam parādā par savākto materiālu, kas nodots muzejam. Tagad varam teikt, ka šī sporta veida lappuse muzejā vairs nav balta, bet daļēji aizpildīta. Es gribētu teikt, ka šī grāmata ir kā dāvana Cēsīm, tās vēsturei.”
Izdevēja Inta Bērente – Strenga atklāja, ka viņai Cēsis vispirms saistās ar akvareļu plenēriem, ar izstāžu iekārtošanu Izstāžu namā, kur aktīvi piedalījusies. Tagad šī saistība papildināta ar sportisku akcentu, ar grāmatu. Viņa arī rosinājusi, ka tai jābūt pamatīgai, jo ir svarīgi vēsturisko līniju saglabāt nākotnei.
Pats grāmatas autors Dainis Odziņš nelielā sarunā ar “Druvu” vispirms atcerējās mūsu tikšanos pirms vairākiem gadiem Cēsu Vēstures un mākslas muzejā, kur uz pasākumu pulcējās ar šo sporta veidu saistītie cēsnieki: “ Toreiz jūs man jautājāt, vai šī bija pirmā trase Padomju Savienībā. Teicu, ka nevaru to apgalvot, un solīju noskaidrot. Strādājot pie grāmatas, to arī izdarīju. Jāatzīst, Cēsīs tomēr nav pirmā trase, tāda tika uzbūvēta Ļeņingradā, bet mums ir pirmā labākā trase. Izrādās, ka trase Ļeņingradā tika uzcelta un pavisam drīz nezināmu apstākļu dēļ nojaukta, tā arī neaizvadot nevienas sacensības. Iespējams, nebija pareizi uzbūvēta, par to man ziņu nav. Tāpēc Cīrulīšu trase, lai arī hronoloģiski otrā, bija labākā, šurp brauca trenēties visi labākie PSRS sportisti, arī olimpieši, gatavojoties nozīmīgākajiem startiem Olimpiskajās spēlēs.”
D. Odziņš arī atklāj, ka jau kopš vidusskolas gadiem vācot informāciju par sportu: rezultātus, problēmrakstus, citu noderīgo. Ne tikai par kamaniņu sportu, arī par ūdenstūrismu, citiem, bet, tā kā savulaik kamaniņu sports kļuvis par viņa galveno sporta veidu, par to interesējies jo īpaši. Tā arī krājušies materiāli, kas tagad nodoti muzejam.
Pats savulaik Cīrulīšu trasē sācis strādāt kā trases strādnieks: “Redzot, ka brauc trenēties kamaniņu braucēji no Rīgas, bet nav neviena cēsnieka, kaut trase blakus, domāju, ka jāsāk kaut kas darīt, lai arī Cēsīs atvērtu treniņu grupu. Neko no tā nezināju, tāpēc piesaistījām treneri Andri Miezīti, pats daudz mācījos, vispirms biju trenera palīgs, tad pārņēmu viņa audzēkņus, tā rakstot šī sporta veida vēsturi Cēsīs.”
Grāmata “Kamaniņu sports Cēsīs” noslēdzas ar vārdiem: “Tiksimies Siguldā, citās pasaules trasēs un kādreiz varbūt arī Cēsīs.”
Komentāri