2009. gadā daudz diskusijas raisīja ne tikai ekonomiskā krīze, bet arī Latvijas lēmums aizņemties no starptautiskajiem aizdevējiem. “Druva” vaicāja sociālantropologam, Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētājam Robertam Ķīlim, vai viņaprāt Latvijai patiešām bija nepieciešams aizņemties.
R. Ķīlis skaidro: “Tolaik Latvijā bija finanšu tirgus kolapse. Neaizņemties nevarēja. Ja to nedarītu, korekcijas būtu ļoti skarbas. Tā bija viena no saprātīgākajām stratēģijām, jo citas Latvijas iedzīvotājiem būtu bijušas skaudri sāpīgākas.
Ir jāsaprot, ka valstis sistemātiski aizņemas viena no otras.
Tā ir normāla prakse. Tajā mirklī krīze bija visur, neviens nevienam neko parastajos finanšu tirgos neaizdeva. Tas draudēja ar vairākām sekām –
finanšu sistēmas sabrukumu Latvijā, saistību nepildīšanu, jo valsts kasē nebūtu naudas un tas apdraudētu lata stabilitāti.
Daudzas valstis aizņēmās, tikai atšķirība ir tā, ka, piemēram, lietuvieši, igauņi neaizņēmās no starptautiskām organizācijām kā Valūtas fonda un Eiropas komisijas, bet gan no privātām struktūrām. Viņiem vajadzēja mazāk naudas, tādēļ tas bija iespējams. Mums vajadzēja daudz naudas, lai finansētu operācijas tuvāko mēnešu laikā. Vienīgie, kas šādas summas varēja aizdot bija Valūtas fonds un Eiropas Komisija.
Cits jautājums gan ir tāds, vai ir jāpaņem visi septiņarpus miljardi. Varbūt nevajag – tad ir motīvs rīkoties prātīgāk. Pašlaik paņemti ir apmēram trīs miljardi.”
Māra Majore – Linē
