Mazam bērnam viena no pirmajām prasmēm dzīvē ir – pamāt ar rociņu – atā. Paiet daži gadi, un ne vienam vien aizmirstas, ka ik dienu daudzas jo daudzas reizes, iespējams, līdz apnikumam jāpasaka: “Labrīt! Labdien! Uz redzēšanos!” Atgādināšana – kāpēc nesasveicinies, esi taču pieklājīgs -, dažkārt izklausās pēc piekasīšanās sīkumiem. Kaut tā sabiedrībā ir pašsaprotama pieklājības norma. Kādā skolā, nepiespiesti atgādinot, savstarpējo attiecību kultūru māca neuzbāzīgi plakāti. Sak, pie mums ir tā un tu taču esi viens no mums. Pedagoģisks sīkums, kas sasniedz rezultātu.
