Kopš 2012. gada septembra otrajā sestdienā notiek Latvijas Pirts diena. Pērn pirts tradī­­­-cija Latvijā tika ierakstīta Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Tradīcija tiek nodota no paaudzes paaudzē, uzturēta un attīstīta. Līdz 2025. gadam vairāk nekā divi tūkstoši cilvēku bija mācījušies dažādās pirts skolās un neformālās interešu grupās. No viņiem apmēram pieci procenti izvēlas kļūt par profesionāliem pirtniekiem, pārējie kopj pirts tradīcijas savam un ģimenes priekam. Pirtnieku kopiena rīko festivālus, kuros izglīto sabiedrību par Latvijas pirts kultūru un tradīcijām. Notiek pirtnieku sacensības, mūsu pirtnieki piedalās pasākumos citās valstīs, iepazīstinot ar latviskajai identitātei būtisko pirts tradīciju.   

Sarīko Pirts dienu Līgatnē

Līgatnes centrā pie dīķa notika Pirts diena. Pirtnieki aicināja ļauties rituāliem septiņās dažādās pirtīs. Viņi gan pēra, gan veica masāžas. Notika arī lekcijas par pirtošanos, kā saka paši pirtnieki.
“Esmu līgatniete, un Līgatne ir skaistākā vieta, kur aicināt ciemos,” saka Pirts dienas idejas rosinātāja un “Bišu pirts mājas” saimniece Elena Gra­dov­­ska. Viņa kopā ar Pirts skolas audzēkņiem uzņēmās sarīkot tikšanos gan pirtniekiem, gan tiem, kuri vēlas iepazīt pirts kultūru.

Elena pauž gandarījumu, ka Pirts diena uz Līgatni atvedusi tik daudz interesentu. Pēc aplēsēm pirts gaisotnē, gan izbaudot īstu pirts siltumu, gan klausoties lekcijas un stāstus, gan arī piedaloties meistarklasēs, pasākuma apmeklētāju un dalībnieku skaitu var rēķināt ap tūkstoti.

“Ne viens vien bija pārsteigts, cik dažādas var būt pirtis. Ir apmeklētāji, kuri pagūst pabūt vairāku pirtnieku pirtīs gan individuālos, gan kopīgos rituālos. Pirts tradīciju uztur rituāli, kas cilvēku attīra un atjauno,” saka līgatniete.
Elena atklāj, ka ir iecere Pirts dienu Līgatnē rīkot arī nākamgad. Par savu “Bišu pirts māju” Elena pastāsta: “Ko redz bite? Visskaistākos ziedus. Savā pirtī katram cilvēkam piemeklēju to labāko, kas vajadzīgs, lai spēcinātu. Tas jau arī ir pirtī iešanas mērķis,” saka pirtniece.

Latviskais rituāls labsajūtai

Ginta Kociņa ir pirtniece. Līgatnes Pirts dienā labprāt iepazīst, izzina, kā strādā kolēģi. “Pirts latvietim ir svēta vieta. Te cilvēki dzima un sāka ceļu mūžībā. Praktiskais latvietis pirtī žāvēja gaļu,” saka pirtniece un uzsver, ka gadu gaitā daudz ticis zaudēts. “Bijušas daudzas diskusijas, kas ir latviskā pirts. Mēs slotiņās daudz izmantojam augus. Pirms un pēc pēršanās dzeram zāļu tējas. Pirtī noder viss, kas ir dabā — augi, māli, dubļi, akmeņi. Latviskajā pirtī ir 60–70 grādu temperatūra. Tā rituāliem un procedūrām ir piemērotākā,” skaidro G. Kociņa. Pirtnie­kam būtiskākais ir, sadraudzēties ar pirts gariņu, uzsver G. Kociņa. Viņa izmēģinājusi dažādas pirtis, un nav svarīga to konstrukcija, bet tās gars. Arī teltī var būt pirts, nevajag lielu ēku.

“Kārtīgam pirtniekam ir jābūt zināšanām par ārstniecību, psiholoģiju, augiem, dažādām masāžām. Latviešiem šīs zināšanas ir dziļas. Ir tik dažādas masāžas. Pirts rituāli ir labsajūtai,” teic G. Kociņa. Viņa mācās par pirts meistari un atzīst, ka iegūtās zināšanas noder ikdienas darbā, lai palīdzētu cilvēkiem atslābināties un atjaunoties. Ginta ir mediķe. Savu­laik septiņus gadus bijusi ārste Līgatnes papīrfabrikā.

“Līgatnes pirts, tāpat kā pilsēta ir īpaša, un pie dīķa Pirts dienai ir īstā vieta,” saka bijusī līgatniete un atgādina, ka latvietim dzīve bez pirts nav iedomājama, tā saistās ar tradīcijām un identitāti.

UZZIŅAI

Pirts tradīcija Latvijā ir ļoti sena. Liecības par pirti atrodamas arī arheoloģijā, piemēram, Talsu pilskalna (apdzīvots 11.–14. gs.) izrakumos. Senākās rakstītās ziņas par latviešu iešanu pirtī fiksētas 13. gs. hronikās — Indriķa Livonijas hronikā un Atskaņu hronikā. Tāpat par pirtīm lasāms 16. gs. raganu prāvu protokolos, kas vēsta par braucīšanu, mazgāšanu pirtī. Daudz liecību par pirti atrodamas arī tautasdziesmās, ticējumos un paražu aprakstos.

Ar vēstures smaržu un garu

Līgatnē ir viena no vecākajām pirtīm Latvijā. Tā atrodas pilsētas centrā, celta reizē ar vēsturisko papīrfabrikas ciematu. Ne katrs zina, ka sarkano ķieģeļu ēkā, kurā atrodas restorāns “Vilhelmīnes dzirnavas” un Velosipēdu muzejs, ir arī publiskā pirts, kas cauri laikiem darbību nav pārtraukusi.

Līgatniešiem piektdiena ir pirts diena. Pēcpusdienā nāk sievas, bet vakarpusē vīri. “Lī­gatniešiem tā ir tradīcija iet pirtī. Tas ir piektdienas rituāls, satikšanās, kad var pārrunāt pilsētas un pasaules jaunumus, ne tikai nomazgāties,” stāsta pirts saimniece Liene Rulle un atzīst, ka Līgatnes pirts ir ar savu raksturu, kuru uzreiz neatklāj. “Kad pirmoreiz iegāju, tā šķita auksta un svešāda. Kad iekurināja, telpas pārvērtās, piepildījās ar tikai pirtij raksturīgo smaržu, patīkamu siltumu,” teic L. Rulle un uzsver, ka pirts tiek kurināta tikai ar sausu malku, kas iegūta turpat Līgatnes mežos.

Izbaudīt kārtīgu pirti brauc arī kaimiņi, bet, kad Valmierā pirts slēgta, daudzi valmierieši. Pirts saimniece pastāsta, ka jaunā paaudze reti iegriežas, pirtī gājēji lielākoties ir tie, kuriem tas ir rituāls visu mūžu. Starp apmeklētājiem lielākoties ir vīrieši, dažu dienu sanāk ap 30 un vairāk, dāmas nāk mazākā pulkā. Ir pirts cienītāji, kuri paši vasarā sasējuši slotiņas, taču tās un kādu Līgatnes mājražotāja gatavotu ķermeņa skrubi var iegādāties arī pirtī. Pirtī laiks nesteidzas, tas tiek izbaudīts, atgūta enerģija un dzīvesprieks.

“Pirtī iešanas laiks ir no rudens līdz pavasarim, tad ir arī vairāk apmeklētāju. Te vienmēr ir patīkama gaisotne,” saka pirts saimniece.

Latvijas Pirts dienā, tas ir rīt, 12. septembrī, Līgatnes pirts aicina uz kopīgu pirtī iešanu. “Stāstīsim mūsu pirts vēsturi, cienāsim ar tēju un ikviens varēs iepazīt pirtošanos vienā no vecākajām pirtīm Latvijā. Iepriekš gan jāpiesakās,” gaidot ciemos, saka L. Rulle.

Pirtniekam jābūt prasmīgam

Pirts skola jau 15 gadus ir akreditēta profesionālās izglītības mācību iestāde. Katru gadu to absolvē 60–70 pirtnieki un pirts meistari. Viņi saņem starptautiski atzītu diplomu un var strādāt par pirtniekiem gan Latvijā, gan citviet pasaulē. Šoruden Rīgā un Vidzemē jau nokomplektētas trīs grupas, būs arī Latgalē. Pirtnieks, pirts meistars un pirts meistara palīgs kopš 2009. gada ir Latvijas profesiju klasifikatorā.

“Esam vienīgā akreditētā Pirts skola pasaulē. Latvija ir pirts Meka. Mācās visas paaudzes. Katram, kurš vēlas kļūt par pirtnieku, ir savi mērķi, taču ikvienam svarīgākais ir veselīgs dzīvesveids, latviskā dzīvesziņa un tradīcijas. Daudziem ir sava pirtiņa, ģimene regulāri iet pirtī, sabrauc draugi pērties. Ne viens vien viesu nama saimnieks, kuram ir pirtiņa, vēlas piedāvāt pirtnieka pakalpojumus un mācās pirtnieka amatu. Izbaudīt pirti ir jāprot, lai sev un citiem nenodarītu pāri,” stāsta Pirts skolas dibinātājs, direktors un skolotājs Nauris Zutis un atgādina atziņu: “Lai dakteri nebrauktu zelta ratos, par sevi jāparūpējas, un to var izdarīt pirtī.”

Pirts meistars pastāsta, ka bērnībā katru sestdienu gājis pirtī. “Kad dzīvē pamainīju vērtības, kopā ar domubiedriem katru otrdienu gājām pirtī. Sāku saprast, ka tas ir īpašs rituāls. Tad Latvijā sāka rīkot pirts festivālus, runāja, stāstīja par pirts tradīcijām, kultūru. Man radās dziļāka interese. Pamazām no tradīcijas tika atdalīts nevajadzīgais, kas bija ienācis pēdējās desmitgadēs. Pirts ir tīra un balta vieta, kurā gadsimtiem latvieši atguvuši veselību, alkoholam tur nav vietas. Kopā ar domubiedriem izveidojām Pirts skolu,” atklāj N. Zutis. “Pirts tradīcija attīstās. Internetā redzams, ka ap pussimts firmu ražo un piedāvā uzcelt pirti. Tas vien parāda, cik daudzas ģimenes vēlas savu pirtiņu.”    

Pirtis pēc formas var būt visdažādākās, ne tikai klasis­-kās guļbūves ēkas, uzsver Pirts skolas dibinātājs.  “Kad pir­moreiz piedalījāmies pasaules sau­nas čempionātā, mūs sauca par mežoņiem. Uzbūvējām burbuli, tajā krāsns, lāvas. Visi
nāca brīnīties, bet promejot atzina, ka sajutuši pirts garu, guvuši enerģiju un atslābinājušies. Tagad Eiropā daudziem ir tādas pirtis,” pastāsta N. Zutis un atgādina, ka pirts dod labsa­jūtu.