“Piederība pie dzīves vietas nozīmē lokālu identitāti, saistību ar noteiktu vietu un šīs piederības apzināšanos. Arī lokālā jeb vietas identitāte tiek veidota, tā nav tikai noteiktas teritorijas raksturīgāko pazīmju kopums, būtiski, lai iedzīvotāji šīs pazīmes uzskatītu par svarīgām un nozīmīgām.

Lokālā identitāte ietver ģeogrāfiskos, kultūras, sociālos un ekonomiskos aspektus. Daba, vēsture, kultūras tradīcijas, cilvēku savstarpējās attiecības, darbs, labklājība un vēl citi faktori dažādās kombinācijās piesaista cilvēku dzīves vietai. Lokālā identitāte nav starp svarīgākajām cilvēka identitātēm, tā cieši saistīta ar ikdienas dzīvi, cilvēki to izjūt kā piederību dzīves vietai. Dažādi svētki un to svinēšanas tradīcijas, ko cilvēki svin savā dzīves vietā, ir svarīgs šīs identitātes veidošanās faktors. Lokālajai identitātei ir svarīgs, bet bieži nenovērtēts vietas attīstības potenciāls. Stiprinot un attīstot lokālo identitāti, iespējams veicināt arī vietas sociāli ekonomisko attīstību, jo lokālā identitāte apvieno iedzīvotājus, piesaista tos dzīves vietai; piešķir nozīmi vietai, tā vairs nav tikai apdzīvota teritorija, bet kļūst emocionāli svarīga iedzīvotājiem,” saka Rīgas Stradiņa universitātes profesore Ritma Rungule pētījumā  “Piederība pie dzīvesvietas kā viens no identitātes aspektiem.”

Mēs no Spriņģu kalna

Līgatnē kopš 2014. gada tiek rīkoti pilsētai tik piederīgie kalnu svētki. Katru rudeni kādā no kalniem satiekas kaimiņi un kopā pavada jauku vakaru.

Šogad svētkus rīkoja Spriņ­­­­ģu kalnā.
“Katrs no sešiem kalniem — Rīgas, Pluču, Skolas, Remdē­nkalns, Ķiberkalns un Spriņģu kalns — ir atšķirīgi. Mūsu kalnā ir tikai privātmājas, celtas pagājušā gadsimta 70.–80. gados. Te ir Zvaigžņu, Rītausmas, Gais­mas, Saules, Mēness un Laimes iela. Katrā kalnā ir citādas kaimiņu attiecības,” pastāstīja Daina Birne no Spriņģu kalna.

Svētkos spriņģēnieši satikās skvērā, ko sauc par savu parku. Šajā reizē kopā ar ciemiņiem no citiem kalniem bija sanākuši ap 70 līgatniešu. Katra ģimene atnesa cienastu, turpat ugunskurā tika vārīta zupa, spriņģēnieši uzstājās, parādot savu talantu gan dziedot, gan lasot dzeju un spēlējot skeču.

Iepriekš Spriņģu kalna svētki notika pirms astoņiem gadiem, toreiz pēc D. Birnes ierosinājuma tapa “Spriņģu kalna recepšu grāmata”. Tajā vairāk nekā 20 apkaimes iedzīvotāju iecienītāko ēdienu recepšu. Arī šoreiz pēc pagaršošanas tika pierakstītas gardāko ēdienu receptes, kuras vēlāk apkopos.

Vakars ritēja saviesīgās sarunās, dziedot kopā ar senioru ansambli “Mantojums”, Edgars Viņķelis aicināja iesaistīties viktorīnā un pēc fotogrāfijām pateikt, kura kaimiņa pagalmā vai ielā tās uzņemtas. Artūrs Mukāns uz ugunskura lielajā katlā vārīja soļanku. “Viss sagādāts, sagriezts, būs soļanka ar meža pieskārienu,” ar mednieka noslēpumainību atklāja spriņģēnietis un atzina, “lai būtu garšīga zupa, pavāram jābūt labam garastāvoklim.”

Gints Kažemaks uzsvēra, ka kaimiņi ir izpalīdzīgi, ja kaut ko vajag, zina, kam paprasīt palīdzību, ar ko sarunāt. “Kā cilvēks atšķiras no cilvēka, tā katras lokālas vietas iedzīvotāji. Mēs mākam svinēt svētkus. Savu reizi ir vērtīgi sanākt kopā kuplākā pulkā, parunāties, padzīt jokus, paklausīties stāstus. Kaimiņi mainās, ienāk jaunas ģimenes, kāds atgriežas, kāds dodas prom, cits uz laiku aizbrauc, bet aizvien ir līgatnietis,” pārdomās dalījās G. Kažemaks.

“Svētki ir labu kaimiņu būšana, kopā darām,” vērtēja Līga Viņķele un pastāstīja, ka tuvākie kopā atzīmē dažādus notikumus, rīko talkas, piemēram, sulu talku. Bijušas kūku kaujas, kad katra saimniece izcep, piemēram, “Napoleona kūku” un visi garšo, kurai izdevusies gardāka. “Esam no Spriņģu kalna, ar to lepojamies,” uzsvēra L. Viņķele.
Karīna Zariņa Spriņģu kalnā dzīvo septiņus gadus. “Svētkos redzu kaimiņus, kurus nepazīstu. Labs pasākums, lai iepazītos. Mani baidīja, ka līgatnieši nepieņems, bet to nejutu. Drau­dzīgs kaimiņš Edgars, iesaistīja, nejutām atstumtību. Esam šim kalnam piederīgi,” sacīja K. Za­riņa.

“Paši sev esam labākie, lai iet kā pa mazo ellīti! Parādīsim, kādi esam!” kaimiņus rosināja D. Birne.

Parāda sevi un priecē citus   

Raunā pretī Tanīsa kalnam otrpus upei ir Tanīsa iela. Tajā ir vien vienpadsmit māju. Ikgadē­jie ielas svētki ciemā notika jau septīto vasaru un šoreiz nelielajā privātmāju ielā.

Kaut diena bija lietaina, laik­apstākļi bija bezspēcīgi, lai atturētu raunēniešus un viesus iziet no mājām un doties ciemos uz Tanīsa ielu.

“Ielu svētki nav iedomājami bez iedzīvotāju iesaistīšanās. Katrs raunēnietis lepojas ne tikai ar Raunu, bet arī ar ielu un māju, kurā dzīvo. Katram gribas parādīt to īpašo, kas ir viņa pagalmā, kā ģimene uzņem ciemiņus. Visi bija svētkiem saposušies, sagatavojuši ciemiņiem gan nopietnus, gan asprātīgus stāstus par sevi,” stāsta Raunas Kultūras centra vadītāja Linda Vecgaile un atgādina, ka cilvēki, ja viņus personīgi uzrunā, ar prieku iesaistās, ir gatavi veltīt laiku. Taču ne katrā ielā var sarīkot svētkus, jo jābūt teritorijai, lai būtu vieta koncertam, tirdziņam, dažādām nodarbēm, ballei, jārēķinās arī ar satiksmi.

Ejot pa ielu bija skaidrs, ka te svin. Pagalmi izrotāti ar karodziņiem, ziedošas dobes un vārti vaļā. Katra ģimene centās sagādāt savu pārsteigumu, pacienāt ciemiņus.

Kizjalo mājas pagalmā varēja apskatīt Loretes portretu zīmējumu izstādi, Smilgu ģimene cienāja ar pašceptu maizīti, Dambergi bija sarūpējuši spēles bērniem un mieloja ar zupu, Bahmaņu ģimene iepazīstināja ar jaunsargu prasmēm, Zilveru mājā bija iespēja redzēt medību trofejas, bet vakarā, kamēr vecāki ballējās, bērni varēja skatīties multfilmas. Seļakovu ģimene savu pagalmu bija īpaši noformējuši un atvēlējuši “kūkotavai”. Tajā 14 raunēnieši piedāvāja 25 dažādas kūkas. Kā liecina uzskaite, tika pārdoti 502 kūku gabaliņi, 60 saldie groziņi, 71 makarūns, 14 kūkas kārbiņā, 36 kēksiņi, 27 plātsmaizes gabaliņi. Pāri palika vien drupačas.

Raunas Kultūrvēsturiskā mantojuma centra vadītāja Ieva Plē­tiena bija sagatavojusi izstādi par pazīstamajiem raunēniešiem dakteri Annu Kundziņu un radioinženieri Aleksandru Apsīti. Viņi dzīvoja Tanīsa ielas galā. Abiem bija svarīga vides estētika, abi kopa ne tikai savu dārzu, bet arī īstenoja daudzas idejas Raunas kopienas labumam. A. Apsītis ilgus gadus vadīja vietējo dārzkopības un biškopības biedrību. Fotogrāfijas atsauca atmiņas par to laiku un raisīja pārdomas, kā tik daudz kas ir mainījies.

Visu priekam par koncertu parūpējās meiteņu ansamblis “Allegro” un deju kolektīvs “Trejdeviņi”, kā arī Nora un Modris Laurīši. Pārsteigums daudziem bija Raunas amatierteātra kopas “Spīgana” iestudējumi. “Savas ielas svētkos iedzīvotāji parāda, ka ir tai piederīgi. Tas pašos rada lepnumu un prieku. Protams, katrs svētku sagatavošanā ieguldījis darbu un laiku, bet neviens nav teicis, ka tas nav bijis tā vērts. Arī kaimiņi saliedējās, katram un visiem kopā gribējās savu ielu skaisti sapost un parādīt, ka te dzīvo draudzīgi un čakli cilvēki,” pārdomās dalās L. Vecgaile un piebilst, ka ne viens vien raunēnietis pat nav zinājis, ka ir tāda Tanīsa iela. Līdzīgi bijis ar svētkiem Ziedu ielā. Ja neviens pazīstams tur nedzīvo, nav bijis vajadzības tur būt.

Pēc svētkiem Tanīsa ielas iedzīvotāji izveidojuši savu WhatsApp grupu. Tur ir vieta savējo jaunumiem.