Sabiedrības interesēs ir stiprināt un nodro­šināt pilnvērtīgu bibliotēku darbību un to, lai bibliotēku sniegtie pakalpojumi atbilstu sabiedrības vajadzībām un būtu vienlīdz pieejami visiem iedzīvotājiem — tāds mērķis ir norādīts  Bibliotē­ku likuma grozījumos, kas pieņemti šogad. Kultūras ministrija norādījusi, ka grozījumi iezīmē mūsdienīgu skatījumu uz bibliotēku kā atvērtu, pieejamu un sabiedrībai nozīmīgu institūciju, kas vienlaikus stiprina izglītību, kultūru un kopienu dzīvi.

Likums paplašina bibliotēkas funkcijas atbilstoši mūsdienu situācijai, iekļaujot tādas, kuras ir svarīgas sabiedrības izaugsmei, un atsevišķi izdalot pašvaldību bibliotēku papildu funkcijas, kas ir būtiskas vietējo kopienu atmiņas saglabāšanai un identitātes nostiprināšanai. No jauna iekļautas tādas bibliotēku funkcijas kā izglītības, zinātnes, mūžizglītības un kultūras procesu atbalstīšana un virzīšana; sabiedrības lasīšanas veicināšana, medijpratības un informācijpratības veicināšana; demokrātisko procesu un sabiedrības pilsoniskās aktivitātes veicināšana un stiprināšana un vēl vairākas citas.

Bibliotēku likums pieņemts 1998. gadā. 2022. gadā tas tika papildināts ar tiesisko regulējumu, lai atbilstu Eiropas Padomes 2017. gada 19. maija Konvencijai par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar kultūras vērtībām, taču citi būtiski grozījumi Bibliotēku likumā līdz šim nav tikuši veikti.

Bibliotēkas vienmēr mainās līdzi laikam. Likums to apstiprina

Kā grozījumi likumā ietekmē bibliotēkas mūsu novadā. Par to saruna ar Cēsu Centrālā bibliotēkas direktori Lāsmu Vasmani-Mašinu un direktores vietnieci, Krājuma organizācijas nodaļas vadītāju Skaidrīti Daņiļēviču.

– Cik vajadzīgi ir šī likuma grozījumi, un vai tie nosaka jaunas funkcijas?

L. Vasmane-Mašina: – Bi­b­­lio­tēkas vienmēr ir mainījušās līdzi laikam. Lielāko daļu funkciju,  ko paredz grozījumi, mūsu bibliotēkās jau īsteno. Bibliotēkas no vietas, kur tiek izsniegtas grāmatas, ir kļuvušas par daudz plašāku atbalsta punktu izglītībai, lasīšanai, digitālajām prasmēm, mediju pratībai un kopienas dzīvei. Tāpēc likums nevis nosaka ko jaunu, bet skaidri nodefinē to, ko bibliotēkas jau pilda. Ja šīs funkcijas likumā nav noteiktas, katra bibliotēka savu darbību var interpretēt atšķirīgi un izlemt, vai konkrētā funkcija uz bibliotēku attiecas. Tagad skaidri redzams — jā, tas uz mums attiecas.

S. Daņiļēviča: – Tāpat likumā ir pants par Latvijas bibliotēku tīklu, kas nostiprina Latvijas Nacio­nālās bibliotēkas vadošo lomu valstiskā līmenī. Ja agrāk bija bibliotēku nacionālais krājums, tad tagad papildus ir arī bibliotēku kopkrājums. Nacio­nālais krājums ir neaizskarams un glabājas mūžīgi, bet pārējām bibliotēkām kopkrājums var būt brīvi mainīgs.

Bibliotēku tīkla organizācija nosaka arī to, ka šobrīd nevar tik vienkārši reorganizēt bibliotēku, jābūt noteiktam pamatojumam, tāpēc nevar kādu bibliotēku tā vienkārši slēgt, tai ir jābūt katrā pagastā neatkarīgi no iedzīvotāju skaita. Pat ja citu iestāžu nav, bibliotēka paliek kā punkts, kur iedzīvotāji var saņemt nepieciešamos pašvaldības un valsts pakalpojumus, lai tie būtu pieejami iespējami tuvāk dzīvesvietai. Un jo tālāk cilvēks dzīvo no novada vai apvienību pārvaldes centra, jo lielāka tam ir loma. Tāpat viens no likuma mērķiem ir mazināt bibliotēku reģistrācijai iesniedzamo ziņu apjomu. To nav sarežģīti izdarīt, un mūsu novadā arī šogad nākušas klāt divas bibliotēkas, abas skolu, bet arī uz tām attiecas tie paši reģistrācijas noteikumi. Bibliotēka tagad ir gan skolā Augšlīgatnē, gan Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikumā.

Agrāk mēdza jautāt, kāpēc bibliotēka rīko datorkursus vai lasītājus izglītojošus kursus, bet tagad likumā ir iekļauts, ka bibliotēkai ir arī atbalsta funkcija digitālo prasmju apguvē un valsts un pašvaldību elektronisko pakalpojumu izmantošanā. Mums Cēsu Centrālajā bibliotēkā ir arī e-prasmju konsultants, kurš var pamācīt, parādīt, un ir ļoti pieprasīts.
 

Vēl būtiski, ka pakalpojumiem, ko saņem bibliotēkā, ir jābūt līdzvērtīgiem neatkarīgi no vietas, kur bibliotēka atrodas — vai tā būtu galvaspilsēta, vai mazs ciems, tātad gan pašās bibliotēkās jābūt labai infrastruktūrai, gan bibliotekāriem izglītotiem.

– Cēsu novadā ļoti reti bibliotēkās ir vakances, tā ir darba vieta, kur cilvēki strādā ilgstoši. Tomēr, ja ir vakance, vai cilvēki, kas tai piesakās, apzinās bibliotekāra darba apjomu?

L. Vasmane-Mašina: – Mū­­su novadā tiešām nav lielas kadru mainības, bet gadās arī tādas situācijas. Jo dažkārt domā, ka bibliotekāra darbs ir ļoti, ļoti viegls, domā, ka mēs te neko nedarām — pasēžam un palasām grāmatas.

S. Daņiļēviča: – Tie ir stereotipi. Un tādi ir cilvēkiem, kuri neapmeklē bibliotēku. Bet ja vakancei piesakās cilvēks, kam ir saskare ar bibliotēku, zina, ka ir jābūt gan atbilstošai izglītībai, ka būs arī jāmācās vēl ļoti daudz un daudz jāzina.

L. Vasmane-Mašina: – Var izveidot ļoti skaistu bibliotēku, bet ja nebūs bibliotekāra, kas strādā ar sirdi un dvēseli, glītās telpas neko nedos, arī neveicinās apmeklētības pieaugumu. Bib­liotekāri ir atsaucīgi, atbalsta iedzīvotāju vēlmes, ieklausās un sadarbojas. Mūsu bibliotekāri ir gatavi iet ārpus savām telpām, doties uz skolām, bērnudārziem, iesaistīties ekskursijās un pārgājienos.

– Tā ir vēl viena no pārmaiņām, kas raksturo bibliotēkas, ka tā darbojas ne tikai bibliotēkas.

S. Daņiļēviča: – Bibliotekāri spēj vadīt ekskursijas savā pagastā, nodarbojas ar novadpētniecību, var pastāstīt gan par dabas objektiem, gan rakstniekiem, dzejniekiem un citiem ievērojamiem cilvēkiem, kas šajā apkaimē dzīvojuši. Raidījuma “Tas notika šeit” veidotāji vienmēr apmeklē arī bibliotēku un bibliotekārs parāda virzienu. Tā tam arī jābūt, jo bibliotekāram ir gan daudz apkopotu materiālu, gan viņš ir saziņā ar vietējiem iedzīvotājiem, pārzina kopienu, notikumus, var teikt, ir vietējais viszinis.

L. Vasmane-Mašina: – Ģi­menēm patīk brīvdienās atnāk visiem uz bibliotēku, dažādie pasākumi veido vietējo kopienu, lasītājs nav tikai viens ar savu grāmatu. Kā piemēru varam minēt Cēsu pilsētas Valdemāra bibliotēku (bibliotēka neredzīgiem cilvēkiem vai cilvēkiem ar redzes traucējumiem — aut.), kur reizi nedēļā apmeklētājiem lasa priekšā preses izdevumus. Šie pasākumi ir labi apmeklēti.

– Pavasarī notika Cēsu novada publisko bibliotēku akreditācija. Turklāt mūsu novads ir pirmais, kur reģiona galvenā bibliotēka tika akreditēta kopā ar visām novada publiskajām bibliotēkām. Vai tas, ka akreditācijas termiņš tiek pagarināts no pieciem uz sešiem gadiem, ir būtiski?

L. Vasmane-Mašina: – Es teiktu, ka par vienu gadu mazāk stresa. Lai gan dokumenti ir kārtībā arī ikdienā, tomēr sagatavoties akreditācijai visām 25 bibliotēkām nav vienkārši. Jāsa­kārto dokumentācija, lai visur ir vienādi lietošanas noteikumi, neatkarīgi, vai bibliotēka ir Cēsīs, Jaunpiebalgā vai Zaubē, kāds ir darba laiks, vai bibliotēkas ir atvērtas arī sestdienā vai vismaz kādā darba dienā pēc plkst. 17, balstoties uz konkrētās kopienas vajadzībām.

S. Daņiļēviča: – Agrāk bibliotēkas mēdza būt ļoti atšķirīgas, esmu braukusi uz bibliotēku akreditāciju pa visu Latviju, bija bibliotēkas, kur bija āra tualetes, nebija normālas apkures. Tagad bibliotēkas tiek uzturētas, paš­valdības iegulda, lai tās sakārtotu, lai tās būtu modernas.

Cēsu novadā pirms akreditācijas arī tika pārvērtēts, kas kurā bibliotēkā ir un kā nav. Pašvaldība atbalsta, sadzird mūsu vajadzības. Arī gatavojoties akreditācijai, secinājām, ka ir bibliotēkas, kurās ir savu laiku nokalpojuši grāmatu plaukti, tika piešķirts finansējums jaunu plauktu iegādei Ģikšu, Dzēr­benes, Līgatnes pilsētas bibliotēkai un vēl citām.

– Cik svarīgi, ka bibliotēka ir ne tikai pilsētā, bet arī laukos?

S. Daņiļēviča: – Lauku bibliotēka mēdz būt vienīgā publiski pieejamā vieta, tā veidojas par kopienas centru, tāpēc ir ļoti svarīga. Turklāt bibliotēkai ir arī sociālā funkcija, bibliotekārs ne tikai pazīst vietējos iedzīvotājus, bet arī uzklausa tos, kuri atnāk uz bibliotēku ne tikai paņemt grāmatu, bet arī parunāties.

– Sociālais aspekts nav mazsvarīgs. Bibliotēkās ir sakārtota vide, atsaucīgi darbinieki.

S. Daņiļēviča: – Bibliotēka arī ir vieta, kur pavadīt laiku skolēniem pirms ārpusskolas nodarbībām vai pirms autobusa reisa uz mājām. Bērni te pavada daudz laika. Skolās arī ir ļoti labas bibliotēkas, tikai diemžēl ir tā, ka daudziem skolu bibliotekāriem tiek paredzēta ļoti maza darba slodze, bibliotēkas strādā tikai dažas stundas dienā.

L. Vasmane-Mašina: – Sa­vulaik mācību iestādēs bibliotēka ik dienu bija atvērta tikpat ilgi, cik darbojās skola, un tā vajadzētu būt, bet diemžēl nav. Vasarās, kad bērni neapmeklē skolu, viņi dodas uz sava pagasta vai pilsētas bibliotēku.

– Kādreiz bibliotēka bija vieta, kur cilvēks nāca pēc grāmatām, vai tagad kāda cita bibliotēkas loma kļūst nozīmīgāka?

L. Vasmane-Mašina: – Grā­mata vienmēr bibliotēkā būs pirmajā vietā, tā vienmēr būs prioritāte. Daļai pagastu bibliotēku ir nākuši klāt klientu apkalpošanas centri, kur iedzīvotāji var veikt maksājumus, saņemt palīdzību, kā arī uzlabot digitālās prasmes.

S. Daņiļēviča: – Redzam, ka cilvēki izvēlas grāmatas ne tikai fiziskā veidolā, bet ļoti iecienīta ir e-grāmatu bibliotēka. Kas attiecas uz fiziskām grāmatām — arvien biežāk bibliotēkas izmanto starpbibliotēku abonementu. Arī lasītāji ir izglītoti — paši seko līdzi, kur uz viņa izvēlēto grāmatu ir mazāka rinda, un rezervē izdevumu no konkrētās bibliotēkas. Novada ietvaros bibliotēkas sadarbojas, iepērkot jaunāko literatūru, lai racionālāk izmantotu līdzekļus un katra bibliotēka neiegādātos vienu un to pašu. Tāpēc ir kopkatalogs, kurā var redzēt, kurās bibliotēkās konkrētās grāmatas ir pieejamas.

Savukārt bērni uz bibliotēku nāk ne tikai pēc grāmatām, bet arī spēlēt spēles, tāpēc vienmēr domājam, kā viņiem piedāvāt ko interesantu, lai laiks bibliotēkā netiktu pavadīts tikai pie datora.

FAKTI

• 1902. gadā Cēsīs dibina bibliotēkas biedrību -Gogoļa bibliotēku. 1917. gadā to likvidē.
• 1919. gadā izveido pilsētas bibliotēku.
• 1945. gadā pilsētas bibliotēka kļūst par Cēsu apriņķa bibliotēku, kuras pārraudzībā ir citas bibliotēkas.
• 1998. gadā bibliotēka darbojas saskaņā ar Bibliotēku likumu un pašvaldības nolikumu.
• 2019. gadā svin Cēsu bibliotēkas simtgadi.