Gaujas augštece jāatklāj

Pirms deviņiem gadiem Gaujas aizsardzības aktīvistu grupa kopā ar Jaunpiebalgas novada domi nodibināja Gaujas fondu. Gadu gaitā dažādi pasākumi, praktiskas aktivitātes saistījušas ne tikai jaunpiebaldzēnus.

UZZIŅAI

Gaujas fonda mērķi:

1) rūpēties par Gaujas augšteces dabas vērtību aizsardzību;

2) rūpēties par Gaujas augšteces kultūrvēstures mantojuma izpēti un saglabāšanu;

3) veicināt iedzīvotāju izpratni par Gaujas augšteces aizsardzības nepieciešamību un panākt to aktīvu iesaisti konstatēto problēmu novēršanā;

4) apzināt un dokumentēt Gaujas augšteces dabas daudzveidību;

5) veicināt dabai draudzīga tūrisma attīstību Gaujas augštecē.

“Daudzu cilvēku dzīve visos laikos bijusi saistīta ar Gauju. Kad sākām runāt par Gauju kā vērtību, ka mums ar to jālepojas, kāds pazīstams jaunpiebaldzēns, piebaldzēns ar lielo burtu, tā dīvaini paskatījās – kāda Gauja, te nav Gauja, Turaidā – tur ir Gauja. Tāda diemžēl ir attieksme pret to, kas mums ir. Bieži dzirdēts – kas tad mums te ir. Citur viss ir. Ikdienā neredzi, tad atnāk kāds un parāda. Kamēr tā vērtība ir, to neredz, kad vairs nav, tad saprotam, ka reiz bija,” saka fonda valdes locekle Vita Žīgure un uzsver, ka fonda mērķi ir Gaujas apzināšana, saudzēšana un sabiedrības izglītošana.

Ik pavasari talkās tiek tīrīta, ravēta Gauja, sakopti krasti, iekārtotas vairākas atpūtas vietas. Kādā talkā vārda tiešā nozīmē tika atklāta Gauja. “Pie pagastmājas iztīrījām upi un atklājās kāpnes no muižas laika. Arhīvos atradām fotogrāfiju, ka tur bijusi maza laivu piestātne. Ja koptu, tīrītu, atklātu interesantu vēsturi. Dabas, vides aizsardzība nav atraujama no kultūrvēstures. Ielaidām Gaujā vienkoča laivu, ar ko vizināties. Jaunpiebaldzēni nogāja pie Gaujas un to ieraudzīja. Daudzi atzina, ka šķitis kāds krūmos ieaudzis dīķītis. Tā ir labi padarīta darba sajūta. Arī upei vieglāk elpot,” stāsta jaunpiebaldzēniete.

Katru pavasari, kad sniegs nokusis un kokiem vēl nav saplaukušas lapas, tiek rīkots pārgājiens. Tad visvairāk var ieraudzīt un atklāt. “Atklājām vairākus dižkokus, bijušās mājvietas, senos ceļus, mazās upītes, kas aizaug,” pastāsta Vita un uzsver, ka pārgājienos, tāpat talkās piedalās ģimenes ar bērniem, seniori. Katrai paaudzei no kopābūšanas savs ieguvums. Taču fonda valdes locekle piebilst, ka diemžēl nav bijis neviena pārgājiena, kurā neuzdurtos kādai nelegālai atkritumu izgāztuvei.

“Kad vēl tikai runāja par depozīta ieviešanu, kādā intervijā ministrs neapmierināts jautāja: “Kur tad tās pudeles mētājas?” Tikko bijām atgriezušies no pārgājiena pa Gaujmalu. Toreiz sociālajos tīklos uzrakstīju, ka varu izvadāt un parādīt, jo pa mašīnas logu jau neredz. Depozīta sistēma ir pamatīgi samazinājusi atkritumu daudzumu. Ar laivām braucot, redzams, ka atkritumi peld. Problēma nepazudīs, jo no iepakojumiem neizvairīties. Maize plastmasā, gaļa, piena produkti tāpat. Tā ir plastmasas laikmeta iezīme. Kaut ko mainīt var tikai pats,” pārdomās dalās jaunpiebaldzēniete Viņa uzsver, ka ar kampaņām te maz var līdzēt. Un vai bieži vien iztērētie resursi dod labumu? “Plakātus “Nemēslo mežā” vējš izpluinīja, saplēsa, un driskas nonāca mežā. Bieži vien, domājot, ka kaut ko mazināsim, atstājam lielāku nospiedumu. Kaut vai bukletu drukāšana, tiek iztērēts papīrs un krāsa, tā tie kaudzēs stāv, pēc tam tiek izmesti,” piemērus min Vita un piebilst, arī dažādi materiāli aizvien ilgtspējīgāki, ražo ne tikai tādus, kas vidē noārdās.

Viņa vērtē, ka bieži tiek uzsvērts, ja būtu vairāk miskastu, dabu mazāk piesārņotu. “Vai pareizāk nebūtu mācīt to papīriņu ielikt kabatā, aiznest mājās. Ja jau var panest pilnu čipsu paku, tad tukšu līdz mājai var aiznest,” saka jaunpiebaldzēniete un pastāsta, ka bijusi ideja Jaunpiebalgā salikt soliņus, lai pastaigu laikā var piesēst, iestādīt ceriņus. Pie soliņa vajadzīga miskaste. Vārnas pasaimnieko, un visa apkārtne piemēslota. Miskaste patiesībā rada lielāku nekārtību.

Arī nevalstiska organizācija, ja dara, var izdarīt daudz, uzskata Vita – gan iesaistot sabiedrību, gan izglītojot. “Katram savs stūrītis, sava sēta jāsakopj. Tā veidosim zaļu, sakoptu Latviju. Bērniem jāmāca izprast, ka mežs nav tikai koki un upe tikai ūdens. Aiz kokiem jāredz mežs, ūdenī dzīvība. Mūsdienu modernais cilvēks pazaudē dabas sajūtu. Nokļūstot dabā, neprot to lasīt, baidās no dabas norisēm, sabīstas, kad taurenis uzlaižas uz pleca, jo tas taču kož. Baidāmies no tā, ko nepazīstam. Pārgājieni, dažādu paaudžu kopābūšana ir dabas mācībstundas. Katram jāatrod līdzsvara punkts ar dabu. Ģimenē stāstam par dabu jābūt dzīvam, tad arī pašsaprotama būs dabai un videi draudzīga attieksme,” atgādina Gaujas fonda valdes locekle un vērtē, ka nevalstiska organizācija reti kad var ietekmēt valsts un pašvaldību politiku. Parasti it kā ieinteresēti uzklausa un dara, kā nolemts. Pirms dažiem gadiem jaunpiebaldzēni savāca parakstus, lai neizcērt Lielmežu. Tā vietējiem bija atpūtas, ogošanas, sēņošanas vieta. “Vai paraksti ko mainīja? Meža vairs nav,” bilst Vita.

Projektu finansējums, tā nevalstiskajām organizācijām ir iespēja izdarīt vairāk. Gadu gaitā Gaujas fondam tā izdevies īstenot ne vienu vien ieceri. “Gan jau izveidosim dabas izziņas taku gar Gauju. Līdz šim neesam guvuši finansiālu atbalstu. Gribam iesaistīt ekspertus, lai izpēta dabas daudzveidību, kāda ir Gaujas augšteces vērtība. Visi zina, ka lejtecē nāk laši, augštece ir aizmirsta, bet tas nenozīmē, ka te nekā nav,” pastāsta Gaujas fonda valdes locekle un uzsver, ka, aicinot darīt, jaunpiebaldzēni iesaistās.