Mazās upītes ūdens ir mājvieta daudzām sugām

Aizvien populārāki kļūst pārgājieni neskartā dabā, gar mazo upīšu krastiem. Tā ir iespēja būt dabā, vērot tās mainību un arī saredzēt, kā vienā posmā upītes tecējums ir straujš, jau nākamajā tā ir kā stāvoša ūdens lāma, vēl gabaliņu uz priekšu krastā kokus sagāzuši bebri. Tik dažāda var būt viena maza upīte.

Šovasar Gaujas ilgtspējīgas attīstības biedrība iecerējusi 17 km garumā sakopt Gaujas pietekupju – Skaļupes, Kumadas un Rauņa – posmus, ko nārstam iecienījušas lašveidīgās zivis – taimiņi, foreles, alatas. Lai to darītu, jāsaņem Valsts vides dienesta atļauja, kuru izsniedz, pamatojoties uz sertificētu ekspertu atzinumu. Dabas eksperti, hidrobiologi Arkādijs Poppels un Diāna Štrausa veica zinātnisko izpēti. Viņi pētījuši daudzas Lat­vijas upes, zina arī atbildes uz daudziem mītiem, pieņēmumiem.

Lai noteiktu bentosa daudzumu ūdenī, ņemti upju grunts paraugi. A. Popels paskaidro, ka bentoss ir gruntī vai uz tās dzīvojošie organismi – kukaiņu kāpuri, tārpi, gliemji un vēžveidīgie, aļģes, baktērijas. Tā ir barība zivīm, bentosa organismi ir arī nozīmīgi piesārņojuma mazināšanā. Izpētot bentosu, var noteikt upes ūdens kvalitāti un ekoloģisko stāvokli. A. Poppels pastāsta, ka grunts paraugus paņem ar sempleru (kausiņu), tad laboratorijā skalo, šķiro, analizē, nosakot bentosa skaitu un biomasu. Ņemot paraugu izraudzīta upes posma sākumā un beigās, var izrēķināt vidējo bentosa daudzumu.

-Kādas ir mazās upītes? Ejot gar krastu, vismaz dienas laikā, šķiet, ka, izņemot lidojošus kukaiņus, nekā cita nav.

A. Poppels: – Vidzemes pusē mazo upīšu krasti ir kā pasakā – lielas gravas, vecie koki nokaltuši, bet stāv, jo gravā vējš tos nevar izgāzt. Zari sakrituši ūdenī, un ir mājvieta sauszemes bezmugurkaulniekiem. Dzīvību upē it kā neredzam, bet ūdens mudž no dažādiem dzīviem organismiem. Bentosa organismu, ja teiktu, ka ūdenī ir simtiem sugu, tas būtu maz. Ūdens bezmugurkaulniekus ūdens kvalitātes noteikšanai vislabāk apzināt pavasarī līdz Jāņiem. Tad ir kāpuri, kas ir ļoti svarīgi bioindikatori. Piemēram, viendienītes, makstenes, strautenes pēc tam izlido kā pieauguši kukaiņi, tos vairs nevar konstatēt.

Mazās upītes Latvijā lielākoties ir labā ekoloģiskā stāvoklī, tās nav piesārņotas kā lielās. Lauksaimniekiem mēslojums ir dārgs, to izmanto saudzīgi, arī ievēro tauvas joslu. Var būt kāds negadījums, bet tas ir izņēmums.

-Vai upes ūdeni var dzert?

D. Štrausa: – Tikai novārītu. Par ūdens kvalitāti liecina arī uz akmeņiem saaugušās aļģes, kuru ietekmē akmeņi paliek sarkani. Hildenbrandia rubra cieši pieguļ akmeņiem, izskatoties kā plāna krāsas kārta. Ja akmeņi ir sarkani, ūdens ir tīrs. Sarkanos akmeņus redzēju gan Raunī, gan Kumadā un Skaļupē.

A. Poppels: – Katra cilvēka organisms var reaģēt atšķirīgi. Ar acīm redzams, vai ūdens upītē ir dzidrs, un ikviens var sajust, ja tam ir kāda smaka.

-Kas upes ekosistēmai ir neredzamais apdraudējums?

A. Poppels: – Pirms gadiem pēc lauka apsmidzināšanas ar amonjaku zemnieks mucu izskaloja upītē. Ja straujupe, tad tā diezgan ātri attīrās, ja tecējums lēns, tas notiek ilgi, un piesārņojums nosēžas uz grunts. Ja upē nonāk naftas produkti, piesārņojums apveļas ar smiltīm un saglabājas gruntī.

D. Štrausa: – Daudzu upīšu krastos aug latvāņi, zemju īpašnieki cenšas tos iznīdēt, arī izmantojot herbicīdus, kas ir inde. Likums nosaka desmit metru tauvas joslu.

-Ja upē aug ūdenszāles, uz akmeņiem sūna, upe ir piesārņota?

D. Štrausa: – Avotsūna uz akmeņiem rāda, ka ūdens ir vēss un tajā ir skābeklis. Ja ir barība, gaisma, ūdenszāles aug. Sau­lainā vietā tās būs tumšākas, lapas stingrākas.

A. Poppels: – Ja neko nedara, ļauj ūdenszālēm augt, tās pārņems upi gluži kā dārzu nezāles. Kuldīgā pie tilta bija labi redzams, kā niedres, kalmes, meldri bija pārņēmuši ūdenstilpi. Kad vairākas reizes iztīrīja, to vairs nav, tur ūdenszāles ir vien kā skaisti pušķi ūdenī. Ūdens­augi ir dzīvotnes kukaiņiem, avotsūna ir pilna sīkiem organismiem, kam arī vajag skābekli. Sūna uz akmens straumē kustas, vēl piesaistot skābekli.

-Gaujā pie Līgatnes pirms gadiem bija daudz meldru audžu, tagad nav.

A. Poppels: – Savulaik trāpījāmies pie Gaujas, kad papīrfabrika upē laida notekūdeņus, un ūdens bija rozā. Ražošana bija tiešais piesārņotājs. Gadu gaitā piesārņojums netiek papildināts, upe attīrījusies, ūdensaugiem nav barības vielu.

-Strīķupē pie tilta bija taimiņu berzes vietas, dzīvoja foreles, upe bija tīra, tagad tā ir noklāta ar ūdenszālēm kā ar zaļu paklāju. Ūdens dzidrs, tīrs. Vai upe būtu jātīra?

A. Poppels: – Ja neko nedarīs, sakrāsies dūņas, tās nosēdīsies, saaugs augi. Ja ir dūņas, aug niedres, meldri,un tie tikai izplešas.

-Domas dalās, vai upes jātīra vai jāļauj, lai viss notiek, neiejaucoties dabā. Cik cilvēkam būtu jāiejaucas?

A. Poppels: – Ja resns koks šķērsām iekrīt upē, tas ir kā piesārņojuma ķērājs. Stumbrs apaug ar sārņiem, zivis tālāk netiek, kaut ūdens plūdīs cauri. Ja koks vai kāds liels zars iekritis pa straumei, tas neko neķer, netraucē, tur ir dzīvesvieta kukaiņiem, bet zivīm netraucē. Ja pārkritis pāri upei, lai stāv, vienīgi makšķerniekiem traucē.

D. Štrausa: – Ir zemju īpašnieki, kuri vēlas, lai upītes krasts pie mājas ir sakopts kā pagalms, lai līdz ūdenim var aiziet pa zālienu. Ja ir koki, tiem jāaug kā parkā. Ja upei nav noēnojuma, būs daudz saules, tas patiks ūdensaugiem. Ja vēl blakus tīrums, no tā viss plūdīs upē, jo nav barjeras – upmalas ar krūmiem, kokiem. Kukaiņi dzīvojas pa kokiem, iekrīt ūdenī un ir barība zivīm.

Ja upes krastā ir pirtiņa, var izkopt celiņu līdz upei, tā nav krasta tīrīšana un dabai nekaitēs. Bijis, ka, labu gribēdami, cilvēki pie mājas no upītes iznesuši katru kociņu, kāds arī iemanījies nobetonēt krastu. Tas gan nav labi.
Ja upe tek cauri pilsētai, protams, krastus neatstās brikšņos, upmala jākopj citādi.

A. Poppels: – Noēnojums ir ļoti svarīgs. Ja ūdens uzsilst, tas var būtiski ietekmēt lašveidīgās zivis. Ja ūdens temperatūra ir 22, 24 grādi, foreles iet bojā.

-Par bebru celtniecības meistardarbiem runā daudz. Ir kas šos būvniekus aizstāv.

A. Poppels: – Bebram ir sava vieta dabā, bet to skaits ir jāierobežo. Vai varam ļaut tiem nopludināt pļavas un mežus, veidot nevajadzīgus dīķus? Ejot gar upi, kilometru garumā redzams, kā tie strādājuši. Pa krastu iet bīstami, var iekrist alā. Upes ir jāattīra no bebru radītajiem aizdambējumiem. Raunī pērn nojauca pamatīgu dambi. Tur bija stāvošs ūdens, ūdens organismiem nepiemērota dzīvotne. Dzīvot varēja tikai tās zivis, kuras rokas gruntī, bet barības bāze ļoti nabadzīga. Lašvei­dīgajām zivīm tā derēja vienīgi kā atpūtas vieta.

-Dzirdēts, ka foreļu bijis daudz tāpēc, ka daudz bijis maksteņu. To vairs neesot un foreles noķert gadās aizvien retāk.

A. Poppels: – Maksteņu kāpuri ir svarīga daudzu zivju barība. Ir daudzas maksteņu sugas. Ir tādas, kas pielīp pie akmeņiem, un daudzi par neiedomājas, ka tas ir kukainis. Arī zivīm to atraut nav viegli. Makstenes nekur nav pazudušas.

-Ūdens iemītnieku sabiedrība pēdējās desmitgadēs papildinājusies ar jaunienācējiem no siltākiem reģioniem. Vai tie ietekmē vietējās sugas?

A. Poppels: – Pēdējos 30 gados no siltajiem apgabaliem ienāk sugas, kuru agrāk nebija. Nevis netīšām vējš atpūtis, bet izplatās, jo klimats mainās, aukstuma periods ir īsāks. Ienācēji sadzīvo ar vietējām sugām, katra atrod savu vietu.

D. Štrausa: – Kad konstatējam kādas jaunas sugas klātbūtni, faktiski tā jau te dzīvo. Kamēr ir vien daži īpatņi, tos jau nevar atklāt. Bezmugurkaulniekiem, kas ir zivju barība, tas ir papildinājums. Cits jautājums ir par plēsējiem un tiem, kas pārnēsā parazītus un slimības. Par tiem jāuztraucas, ne tauriņiem vai spārēm.

A. Poppels: – Sugas, kurām patīk vēsāks klimats, lēnām virzās uz ziemeļiem. Karēlijas viendienītei jau kļūst par siltu, bet avotainās, ēnainās vietās tā jūtas labi. Sugas veido dabas daudzveidību. Lokālā migrācija notiek. Lietuvieši stāsta, ka tad, kad ir garš, silts rudens, mežā konstatējuši jau trīs sugu papagaiļus. Kāpēc lai nebūtu mums svešu dzīvnieku, kas pārziemo ūdenī?

-Ko cilvēks drīkst darīt upē, kas tek viņa īpašumā, un tās krastos?

A. Poppels: – Ja redz, ka ir problēmas, ar kurām upe pati netiek galā, saprātīgi jāpalīdz.

D. Štrausa: – Upēs ir miljoniem dažādu radību. Upe ir to dzīvotne, tas jāatceras.

Tematiskā lapa tapusi sadarbībā ar Gaujas Ilgtspējīgas attīstības biedrību un Valsts zivju fonda atbalstu