Līdzsvars dabā un cilvēks

Vai tā diena, vai nakts upju un ezeru krastos valda rosība. Visbiežāk cilvēkam nemanāma, bet, ja ieklausās – pēkšņi ūdens sakustas, skaļš plunkšķis un atkal klusums, krastā pazib kāda ēna… Kas dzīvo tuvu ūdenim, kā tie ietekmē vidi un cilvēkus, saruna ar Latvijas Nacionālā Dabas muzeja komunikācijas nodaļas vadītāju, zooloģi Intu Langi.

“Cilvēks pēc savas mēr­auklas spiež par dabu un dzīvniekiem. Mūsu prātā ir mūsu pašu pasaule. Un nedrīkst aizmirst privātīpašumu, saimniekošanu, ja kāds ielaužas un izdara ne tā, kā cilvēks gribētu, tad rodas konflikts,” saka zooloģe un atgādina, ka dabā ir līdzsvars, katram dzīvniekam ir sava vieta. Ja viena suga pazūd, līdzsvars zūd.

-Bebri ir Eiropas lielākie grauzēji. Tie pārveido vidi, nodara kaitējumu mežiem, laukiem.

-Bebrs ir dabas inženieris, tas mājvietu dabā ierīko pēc savas patikas. Vai tad cilvēks neiekopj vidi sev apkārt, neceļ dzīvošanai vispiemērotākās mājas? Bebrs savu alu rok tā, lai ieeja mītnē, arī sausos laikapstākļos atrastos zem ūdens. Tā nodrošina aizsardzību pret plēsējiem. Tāpēc tiek applūdināta tuvākā apkārtne, un dzīvnieks ienāk teritorijā, kuru cilvēks uzskata par savu. Taču noplūdinātās vietas jeb bebrāriji ir kā biotops, piemērots dzīvošanai daudzām sugām.

Dabas skaitīšanā, apsekojot saldūdens biotopu stāvokli, bebru dzīvotnes, nograuztie koki konstatēti sešdesmit procentos no apsekotajiem upju posmiem. Bebru dambji, kas ļoti negatīvi ietekmē upes tecējumu, atrodami ceturtajā daļā Latvijas upju.

-Cilvēkam, protams, būtiska ir saimnieciskā darbība, patīkama vide. Ko darīt?

-Ir mīts, ka bebrs ēd zivis, bet tas ir veģetārietis. Pirms divsimt gadiem bebri Eiropā bija plaši izplatīta dzīvnieku suga. 19. gadsimtā gandrīz pilnībā tika izmedīti kažokādām, kā arī tauku un smaržas dziedzeru sekrēta dēļ, kuru izmantoja kosmētikā un tautas medicīnā. 1900. ga­dā bebru skaits bija kritiski samazinājies un daudzās valstīs, arī Latvijā, bebri tika reintroducēti vēsturiskajās teritorijās. Tie bija aizsargājami dzīvnieki, populācija palielinājās un ir liela.

Skaitu var regulēt medījot, bet tad katru gadu jānomedī noteikts daudzums. Ja vienu nomedī, ienāk nākamais, pilnībā teritoriju nevar atbrīvot. Bebrs ir viltīgs, izmanīgs, nomedīt nav viegli.

Ir dažādas metodes, kā nojaukt dambjus. Kad pirmoreiz nojauks, pāris dienās būve tiks atjaunota, ar otru reizi būs tāpat, trešoreiz bebrs jau apsvērs, ka jādodas citur. Bebri ir mums līdzās. Rīgā kanālmalā ap kokiem salika žogus, lai ūdens malā neveido alas, pa laikam atved svaigus zarus. Ir skaidrs, ka bebri nekur nepazudīs, varam ierobežot to izplatību un sadzīvot.

-Dīķsaimniekiem ne mazums raižu un arī finansiālu zaudējumu nodara ūdri.

-Eirāzijas ūdrs Latvijā ir īpaši aizsargājamo sugu sarakstā un arī plaši izplatīts dzīvnieks. Par ūdru nodarītajiem zaudējumiem zivsaimniecībai valsts maksā kompensācijas. Ja ir brīvi pieejams zivju dīķis, ja vienu ūdri aizbaidīs, vietu aizņems nākamais. Dīķi aizsargāt var žogi un elektriskie gani. Tie, protams, ir papildu izdevumi. Ūdri ir teritoriāli dzīvnieki, katram sava teritorija, ja ienāk svešs, kaujas. Ūdru populācija ir liela, bet 20. gadsimta sākumā tie bija gandrīz izmedīti kažokādām, tāpēc jāsargā. Gaujas krasti ir iecienīta dzīvotne, vienam teritorija ir ap simts metru abos krastos, atkarībā no tā, cik daudz ir barības un slēptuvju. Ūdri ēd zivis, pārtiek no abiniekiem, pētījumi rāda, ka arī no vēžiem. Ūdri ir nozīmīgi ūdeļu populācijas regulācijā. Latvijā ūdrus ķēra un veda uz Nīderlandi, tur tagad jau ir stabila populācija.

-Ūdru konkurentes ir ūdeles, tās arī ar zivsaimniekiem dala izaudzētās zivis.

-Amerikas ūdeli var medīt visu gadu, un nav limita. Tā ir ūdra radiniece. Pagājušā gadsimta 40. gadu beigās tās ieveda ka­žok­ādām, audzēja audzētavās, bet dzīvnieki izkļuva savvaļā un iedzīvojās dabā. Amerikas ūdele ir lielāka nekā Eiropas ūdele, abām dzīvesvieta un barības bāze viena, un svešzemniece izspieda vietējo. Eiropas ūdele Lat­vijā pēdējoreiz redzēta 1994. gadā. Tā ir aizsargājama vi­sā Eiropā. Un te ir jautājums par to, cik atbildīgi un ko ievedam. Tā ir cilvēka atbildība, ka Amerikas ūdeles ir Eiropā.

-Tāpat kā Amerikas signālvēži.

-Latvijā tie ievesti 20. gadsimta beigās. Aprēķins bija saim­niecisks. Vietējie platspīļu vēži slimoja, populācija samazinājās. Ievestie neslimo ar vēžu mēri, bet to pārnēsā, tie ir izturīgāki pret vides apstākļiem, ātri vairojas, ir agresīvāki. Tos izķert vairs nav iespējams, bet platspīļu vēžu ir aizvien mazāk.

-Vēl, uzmanīgi vērojot upi, laimējas ieraudzīt ūdensžurkas, bizamžurkas.

-Par ūdensžurku ierasts saukt ūdens strupasti. Tai proporcionāli aste ir īsāka. Ūdens strupastes dzīvo pie ūdeņiem, mīt alās un meklē saknes, kultūraugiem tās ir garšīgākas. Ja ­dārzs tuvu upei, kāpēc gan strupastei to neapciemot. Ondatras, pazīstamas kā bizamžurkas, arī tika ievestas kažokādām. Tās barojas ar ūdens un piekrastes augiem. Tas ir mīts, ka šie dzīvnieki, ēd ūdensputnu olas vai zivis.

Interesants dzīvnieks ir lielais ūdenscirslis. Tas ir kā maza pele, bet nav līdzīgs pelei, nav arī grauzējs. Lielais ūdenscirslis ir viens no retajiem zīdītājiem, kam ir indīgas siekalas. Vienlīdz aktīvis ziemā un vasarā, tam ir ļoti ātra vielmaiņa un visu laiku jāēd. Lielā ūdensciršļa ēdienkartē ir ūdens kukaiņi, to kāpuri. Zirnekļi, gliemeži, vēžveidīgie, arī nelielas zivtiņas.

-Klimats mainās, un Latvijā novērojam aizvien jaunas putnu un dzīvnieku sugas.

-Populācijas mainās. Pirms gadiem Latvijā baltais gārnis bija notikums, tagad savukārt zivju gārņi ir retāki. Ik pa laikam ienāk jaunas sugas, tas notiek dabiski un par ienācējiem nevar teikt “svešais”. Latvija, lai cik neliela, daudzām ziemeļu sugām ir galējā dienvidu robeža un dienvidu sugām — galējā ziemeļu robeža. Piemēram, Kol­kas bāka ir vistālākā vieta dien­vidos, kur ligzdo jūras alki. Su­gu mainību ietekmē arī citi apstākļi. Pie­mē­ram, kad daudzas zivju pārstrādes rūpnīcas slēdza, samazinājās lielo ķīru skaits, toties vairāk ir sudrabkaiju.

-Kormorāni izēd ezerus, degradē vidi.

-Atceros, ka nemaz ne tik sen jūras kraukļi jeb kormorāni bija retums un tos apskatīt varēja Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Inte­resanti putni kā jau tādi, kas dzīvo kolonijās. Kāds ielidoja un tad aizvien vairāk. Sākumā kormorāni dzīvoja gar jūras piekrasti un kā koloniju putni meklēja, kur apmesties. Putni ne tikai apēd daudz zivju, bet viņu izkārnījumi satur ļoti daudz slāpekļa un fosfora, kas iznīcina kokus un zemsedzi. Dažā salā Kaņierī ir vien nokaltuši koki, plika zeme un putnu ligzdas. Ornitologi atzinuši, ka pēdējos gadus kolonijas samazinās. Tikko kopiena ir lielāka, parādās slimības. Ikviens dzīvnieks, izvēlas dzīvot tur, kur ir barība. Ja barības daudz, daudz arī ēdāju. Dabā savairotos noteikts zivju daudzums, bet cilvēks veicina, lai ir vairāk. Kormorāni ir medījami, tikai jāsaņem atļaujas. Jāpārzina dzīvnieku un putnu dzīvesveids, kas tiem patīk, tad var domāt par atbaidīšanas metodēm.

-Pagājušoziem trīs, četras dienas Līgatnē Gaujā bija simtiem kormorānu.

-Jūras līcis bija aizsalis, tie meklēja vaļējas ūdenstilpes, lai tiktu pie barības. Bija arī pie Siguldas. Aizsalušās upes savā veidā limitē putnu skaitu, jo nelielā ūdens platībā visiem barības nepietiek. Kāds iet bojā un kļūst par barību citiem. Jūras kraukļi pārlidojot uz kādu laiku apmetas Inešu ezerā, Āraisī, paēd zivis un lido tālāk.

-Gaujā aizvien vairāk iepeld roņi, tie kļūst nopietns apdraudējums lašiem.

-Rīgas jūras līcis roņiem ir laba dzīvesvieta, tos nemedī. Roņi izēd zivis, saposta zvejnieku tīklus. To jau ir tik daudz, ka dodas medīt upju grīvās. Pie Kun­dziņsalas var redzēt, Daugav­grīvā arī var satikt. Roņi ir tur, kur ir zivis. Kad lašveidīgie peld uz Gauju nārstot, ietekā roņi “saklāj sev galdu”.

-Kad aizsalst upes un ezeri, bieži zivis slāpst un iet bojā.

-Zivju slāpšana ir dabiska, protams, negribam, ka tas notiek, domājam par resursu. Ir gadi, kad liela daļa zivju iet bojā, bet tikpat ātri tās atjaunojas.

Cilvēkam šķiet, ka ir viena patiesība, bet daba ir spēcīgāka par cilvēku, cilvēks ir vien tās sastāvdaļa. Jābūt tik gudriem bioloģijā, lai saprastu, kā zināšanas izmantot savā labā un mierīgi pastāvēt līdzās. Redzam taču, ka, tikko kāds uz ceļa nobraukts, tūlīt ir klāt putni, lapsas, dabā nekā lieka nav.

-Ko ūdens dzīvnieki sliktu var izdarīt sliktu ūdenstilpei, ne tikai izēd?

-Dabā viss ir līdzsvarā. Visiem ūdens dzīvniekiem ir savas īpašās spējas, ja ir visi, ir līdzsvars. Ja no bioloģiskās daudzveidības kaut kas pazūd, tas ietekmē visus. Ja šķiet, ka kādu sugu mākam regulēt, kādu vajag ievest, varam izjaukt līdzsvaru. Piemērs ir Amerikas ūdele.