Staigāt basām kājām

Vasara ir īstais laiks, kad ik pa brīdim ļauties pastaigām basām kājām. Senioriem tas ir lielisks veids, kā aktivizēt asinsriti, trenēt līdzsvaru un mazināt muskuļu saspringumu, tā uzlabojot mobilitāti un mazinot kritienu iespējamību. Pēdās ir daudz refleksogēno punktu, kas ir saistīti ar noteiktiem orgāniem, kas tiek aktivizēti, tieši staigājot basām kājām.

Priekuļos ir Veselības taka, kurā ir ne tikai apskatāmi un sasmaržojami dažādi augi, bet var arī izstaigāties basām kājām. Takas sākumā pie tās apraksta fitoterapeits Artūrs Tereško norādījis: “Vienojošā sajūta ar apkārtējo pasauli visbiežāk atnāk, kad cilvēks atrodas dabā basām kājām. (..) Stai­gājot pa Veselības taku basām kājām, augu enerģētiskā iedarbība pastiprināsies un sum­mēsies ar pēdu aktīvo zonu masāžu. Ieteicams koncentrēties uz tām pēdas vietām, kas pārstāv kādu slimu vietu jūsu organismā. Tas dos stimulāciju organismam aktivizēties un savest sevi kārtībā.” Attēlā arī redzams, kura vieta uz pēdas atbilst konkrētam ķermeņa orgānam.

Latvijā ir dažādas baskāju takas, kurās ieguvumi tiek uzskaitīti vēl plašāk, pieminot arī norūdīšanos un tādējādi organisma aizsargspēju stiprināšanu, galvassāpju kliedēšanu, atpūtu nogurušām kājām, atslābināšanos un nomierināšanos. Baskāju takas tiek veidotas no ļoti dažādiem materiāliem — oļiem, smiltīm, čiekuriem, sūnām, dūņām, koka mizas, māla, šķeldas, kūdras, uzsverot, ka krasi atšķirīgā virsma sniedz manāmāku efektu, rada enerģijas pieplūdumu un mundrumu, kliedē raizes un atbrīvo prātu jaunām idejām.

Sajūtu parka baskāju taka Valmierā ir veidota, kopumā ļaujot sajust 15 dažāda veida segumus. Iluta Roberta, sajūtu parka pārstāve, novērojusi, ka tieši seniori, kuri uz parku ierodas ar mazbērniem, labprāt izvēlas izstaigāt baskāju taku. “Tā ir atsvaidzinoša un uzlādējoša pastaiga. Kāju pēdās ir daudz receptoru, kas reaģē uz sajusto, sākot no mīkstām un maigām smiltiņām un beidzot ar čiekuriem un stikla lodītēm. Parasti pēc pastaigas cilvēki secina, ka kājas kļuvušas vieglas, nav vairs smaguma sajūtas,” pastāsta I. Roberta.

Vita Beļavniece, “Valguma pasaules” līdzīpašniece un Baskāju takas koncepta veidotāja, uzsver ikviens var izveidot arī savu nelielo baskāju taku. Tā V. Beļavniece skaidro: “To var veidot pagalmā, terasē vai pat istabā no materiāliem, kas katram ir pieejami — kastaņi, zīles, akmentiņi, aitas vilna, smiltis, ūdens bļodā, kurā var iemērkt pēdas. Iespējas izpaust radošumu!” Radošumam nav robežu, galvenais, lai cilvēkam pašam ir patīkami tas, ko viņš ir izveidojis, ņemot vērā, vai vēlas mīkstāku vai asāku segumu. Pastaigā svarīgākais ir kustība, un, ja taka ir pašu veidota un to var iekļaut ikdienas rutīnā, tad būtībā cilvēks pats sev ir izveidojis rehabilitācijas elementu. I. Roberta iesaka taku noslēgt ar vanniņu, kur ūdenim pievienoti kādi augi, piemēram, liepziedi, piparmētras, vīgriezes, tā palutinot sevi ar pašdarinātu SPA.

Vasarā cilvēkos, ziemā — vientuļi

“Vasarā es satieku cilvēkus, ziemas paiet slimnīcās, vasarā, tad esmu cilvēkos,” saka veselavietis Aivars Beķeris. Pagājušonedēļ viņš sāka iepirkt mellenes un dara to jau vairāk nekā 30 gadus.

“Lai kā jūtos, to daru. Bija viena vasara, kad tikko atgriezos no operācijas, sēdēju pagalmā un ogotāji paši svēra salasīto, es tikai uzraudzīju. Ogotāji man pazīstami, pirms gadiem bija divas komandas, ap 50 cilvēku, nu vairs nav pat puse,” pastāsta Aivars un atzīst, ka būt vienam ir ļoti grūti, kad dzīvesbiedre darbā vai aizbrauc uz ilgāku laiku, ļoti vajag, ar ko parunāties. Ar sarunām pa telefonu ar bērniem ir par maz. “Diemžēl bijušie darba biedri jau aizsaulē, tad vasarā satieku pazīstamos ogotājus, dienas ātri paiet, daudz uzzinu,” stāsta veselavietis.

Savulaik viņš strādāja par šoferi kopsaimniecībā Raunā, pārmaiņu laikā darba nebija, kļuva par pārdevēju Raunā un Cēsīs, darīja citus darbus un uzpirka meža veltes. “Divus gadus mellenes neiepirku, nebija vērts, šogad ir ļoti daudz. Un arī lasītāju netrūkst. Pilsētnieki atbrauc ar nelieliem spainīšiem, tos pielasa, atved man un brauc mājās, dienai nepieciešamajam pietiek. Iepriekšējos gados tādu lasītāju nebija. Ir ogotāji, kuri mežā dodas pēc darba, cik var, salasa, pārdod un kaut ko nopelna. Cena šogad ļoti laba,” situāciju raksturo Aivars un piebilst, ka pagaidām gan nav gaileņu, bet būs, tāpat kā solās būt daudz brūkleņu un dzērveņu.

“Būšu cilvēkos līdz pēdējam dzērveņu spainītim, ko atnesīs pārdošanai. Vasara ir brīnišķīgs laiks,” saka Aivars. Rudenī viņam būs 75 gadi.