Liepas pamatskolas un Raunas vidusskolas vecāko klašu skolēni decembrī satikās Cēsīs, lai kopīgi apmeklētu kinoteātri un jaunāko latviešu filmu uz lielā ekrāna noskatītos kopā. Tā šoziem nebija pirmā reize, kad Vidzemes koncertzālē ierīkotajā kino zālē visas biļetes uz filmu “Melānijas hronika” nopirkusi kāda skola. Līdz šim tās bijušas pilsētas skolas, kuras jauniešiem Latvijas vēstures stundu pārcēla uz kinoteātri. Latvijas vēstures grāmatā pamatskolām par 1941. gadā notikušajām represijām pret tautu ir ierakstīts viens teikums, un tas vēsta, cik tūkstošus cilvēku izsūtīja. Kā tas notika un ko tas cilvēkiem nozīmēja, skolotājiem vienmēr bijis jāstāsta pašiem. Tagad to stāsta režisora Viestura Kairiša filma “Melānijas hronika”, kurai viņš pats rakstījis scenāriju, par pamatu ņemot rakstnieces Melānijas Vanagas dokumentālo grāmatu “Veļupes krastā”.
Inese Lāce, latviešu valodas skolotāja Liepā un Raunā, tagad, pēc šī skolas dzīvē nebijušā notikuma – aizvest skolēnus uz kino -, un daudzi lauku bērni kinoteātrī bija pirmo reizi, saka: “Esmu tik laimīga!” Viņa stāsta, ka pieredzēta vēl nebijusi latviešu valodas stunda. Daudznacionālajās klasēs, kādas ir Liepā, pat uz puišiem, kuriem literatūra interesē visai maz, pēc grāmatas par patiesiem vēsturiskiem notikumiem uzņemtā filma izraisījusi vislielāko interesi. Pusaudži skolotāju izvaicājuši gan par rakstnieci un filmas režisoru, gan par vēsturiskajiem notikumiem pēc tam, kad Latvija tika okupēta.
“Mēs taču neko nezinājām!” tā par represijām izsaucies ne viens vien, jo vienkārši informācija par 14. jūniju un 25. martu, kas līdz šim bijusi līdzās – skolā, pagastā, televīzijā -, līdz jauno cilvēku apziņai nebija nonākusi.
Mācību stundā, filmu saliekot kopā ar dzīvi, Liepas pagasta tagadējos bērnus šokējis fakts, ka tāds pats vilciena vagonu sastāvs, kāds filmā rādīts par Cēsīm, sagatavots cilvēku izsūtīšanai un stāvējis Liepas dzelzceļa stacijā.
Kinofilmā redzētā iespaidā puiši bijuši gatavi paši doties uz Liepas staciju, lai domātu, kā tur kādreiz izskatījies, un atrastu, kur tad ir uzstādīts piemiņas akmens represijās cietušajiem.
Klašu audzinātājas sākumā bijušas skeptiskas, vai ikdienā viņu tik nerātnie pusaudži pratīs uzvesties kinoteātrī un nedarīs kaunu, traucējot citiem filmas skatīšanos. Brauciens uz kino skolotāju domas uzlabojis.
