Cēsu pusē viesojās NBS Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes karavīri, lai tiktos ar skolu jauniešiem, pastāstītu par savu ikdienu, kā arī kopīgi pasportotu.
Ciemošanās sākās ar vizīti Spāres internātskolā. Sporta zālē tika novietoti ieroči, karavīru ekipējums, bērni varēja uzzināt par dienestu un arī aptaustīt, pacilāt ieročus, parunāt ar karavīriem.
Tikšanās ievadā NBS leitnants Jevgenijs Berezins pastāstīja par dienestu un to, ka kājnieki mācās ne tikai karavīram nepieciešamo, bet arī komunicēt ar cilvēkiem: “Neesam tikai cilvēki, kuriem ir ieroči un niknas sejas, bet tādi paši kā ikviens. Kājnieks ir universāls, viņam jāprot viss.”
Pēc ievada sekoja laiks jautājumiem. Ko jautāt bija gan bērniem, gan pedagogiem. Visus interesēja karavīru dienas režīms bāzē un uzdevumi mežā. J.Berezins pastāstīja, ka mācības mežā ir ļoti piepildītas, diennaktī gulēt sanāk vien stundu, labākajā gadījumā – divas. “Ja pašā nakts melnumā tas izdodas, ir labi, austot rītam, sarosāmies, jo vakara krēsla un rītausma ir bīstamākais laiks, kad pretinieks var nākt “draudzēties”. Pēc tam visu dienu skrienam, tēlojam, ka šaujam, proti, turpinām mācības. Bāzē mūsu režīms ir gandrīz kā ikvienam, kurš strādā. No rīta karavīri ierodas darbā, seko divu stundu sporta nodarbības, pēc tam profesionālās nodarbības. Karavīri apgūst ieročus. Seko pusdienas, jo nepaēdis karavīrs ir slikts karavīrs, tad līdz pieciem pēcpusdienā ir nodarbības.
Arī mums ir apmeklētības žurnāls, gluži kā skolās. Karavīram tāpat kā skolēnam ir savs skolotājs, un tas ir instruktors,” skaidroja komandieris.
Uz jautājumu, cik veselīgs uzturs ir karavīriem, vai viņiem, tāpat kā bērniem, garšo čipsi un kola, J.Berezins ar smaidu atzina, ka garšo, bet ar to vien mežā neizdzīvot. Vajag, lai ēdiens dotu spēku iespējami ilgākam laikam.
Tika jautāts, cik ilgi karavīriem jāmācās un no cik gadiem var būt par karavīru. Virsnieks atzina, ka karavīriem jāmācās visu laiku. Militārās iemaņas var sākt apgūt Jaunsardzē, bet profesionālajā dienestā uzņem no 18 gadiem, vēlams, lai būtu vidējā izglītība.
Uz jautājumu, vai kājniekos ir arī meitenes, J. Berezins paskaidroja, ka viņa vadā ir divas, turklāt viena ir snaipere, kas nozīmē, ka viņa ir vislabākā šāvēja rotā starp 135 karavīriem.
Sarunā ar “Druvu” J. Berezins izteica cerību, ka bērni atzinīgi novērtēs šo pasākumu: “Ja es būtu bērns, man tas liktos kā gada labākais pasākums. Var taču redzēt, kā skolēniem, pieskaroties ieročiem, acis mirdz. Šādi mēs popularizējam Nacionālos bruņotos spēkus, varētu pat biežāk. Ja bērniem skolā māca energoefektivitāti, atkritumu šķirošanu, citas dzīves gudrības, jāmāca arī par valsts bruņotajiem spēkiem, lai bērni zina, kas un kā rūpējas par valsts drošību. Mums, karavīriem, ir ļoti patīkami viesoties skolās, tā ir sava veida misija. ”
Spāres skolā samērā regulāri viesojas karavīri, zemessargi, jaunsargi, Lāčplēša dienā ir ar karavīriem kopīgs lāpu gājiens. Skolas direktore Rita Bukovska atzīst, ka šādas tikšanās nepieciešamas, lai jaunieši zina, kādi ir cilvēki, kuri rūpējas par drošību: “Ceru, ka šādas tikšanās liek skolēniem saprast, ka jāmācās, jābūt fiziski gataviem, jo viņiem tā īsti negribas ne mācīties, ne fiziski darboties. Tagad viņi redz – lai kaut ko sasniegtu, jāiegulda darbs. Arī mūsu skolā ir jaunieši, kuri aizraujas ar datorspēlēm, karo virtuāli, bet viņiem reālās izpratnes nav, šī ir iespēja uzzināt, kāda ir reālā karavīra ikdiena.”
Pēc viesošanās Spāres internātskolā karavīri devās uz Priekuļu tehnikumu, bet vēlāk Cēsu sporta hallē tikās ar Cēsu Profesionālās vidusskolas un Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas audzēkņiem. Arī viņus iepazīstināja ar ieročiem, kā arī karavīri ar audzēkņiem sacentās florbolā, volejbolā un basketbolā.
Raksta autors: Jānis Gabrāns
Komentāri