Cēsniece Marija Markule izgatavo interesantas rotas. Viņa saka, ka radošo gēnu mantojusi no mammas un omītes. Kad Marija beidza mācības Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā, viņa uzsāka studijas Vidzemes Augstskolā. Tur ieguva izglītību tūrisma organizācijas un vadības jomā, tomēr ceļš atveda atpakaļ uz Cēsīm.
“Tā kā tūrisma specialitāte ir orientēta uz darbu brīvdienās, sapratu, ka tas nav domāts gluži man. Bet iegūtās zināšanas gan par uzņēmējdarbību, gan komunikāciju bija vērtīgas un noder pavisam citas specialitātes profesijā. Strādāju uzņēmumā “Lattelecom” par biznesa klientu konsultanti. Darbs ar klientiem man ļoti patīk,” stāsta Marija, kura atzīst, ka jau sākotnēji centās darba iespējas rast tieši Cēsīs, lai izvairītos no došanās uz galvaspilsētu. “Varbūt dažkārt var šķist, ka lielpilsētā ir lielākas karjeras izaugsmes iespējas, lielāka alga un citas privilēģijas, bet tad pretī lieku izmaksas, un beigās iznāk tas pats, kas strādājot Cēsīs, tikai šeit es esmu tuvāk ģimenei un draugiem. Turklāt man patīk tā brīvības sajūta, kad no rīta pamostos un zinu – līdz darbam jāiet vien desmit minūtes. Rīgas drūzma un ātrums noteikti nav domāts man,” atzīst Marija.
Līdztekus darbam uzņēmumā “Lattelecom” Marija darina rotas – īpašas un oriģinālas. “Gan mana mamma, gan omīte ir rokdarbnieces. Piemēram, mamma veido kaklarotas no dažādiem dabīgiem akmeņiem, bet omīte no vecām džinsu biksēm var uztaisīt skaistu somu. Domāju, šī radošā darbošanās man ir iedzimta. Es rotas sāku darināt jau pamatskolā. Protams, sākums bija pavisam vienkāršs. Lēnām vēru krellītes un taisīju parastus auskariņus. Tā nopietnāk šai lietai pieķēros pirms gadiem pieciem, kad interneta veikalos meklēju rotām jaunus izejmateriālus. Pasūtīju auskariņu pamatus, kuriem virspusē ir noņemams stikliņš. Izdomāju, ka, noņemot stikliņu, iekšpusē var ievietot dažādus attēlus, tā radot unikālus auskarus. Pirmos eksemplārus uzdāvināju draudzenēm, kuras par tiem bija sajūsmā. Tad pēc līdzīga principa sāku veidot arī gredzenus un rokassprādzes,” stāsta Marija. Jaunā rotu meistare gan atzīst, ka darbs var būt visai piņķerīgs un prasa lielu uzmanību un pacietību: “Sākumā bija jāeksperimentē. Jāsaprot, kāda līme der katram papīram. Rotu izgatavošana nav ātrs process, kad piemeklētas bildes, ko likt rotā, tās jāsalīmē, tad pacietīgi jānogaida, kad līme pilnībā nožūs. Tikai pēc tam var darboties tālāk. Bet man patīk. Tā ir sava veida meditācija.”
Marija stāsta, ka ar rotu izgatavošanu nodarbojas vien vaļasprieka līmenī, lai to darītu profesionāli, būtu nepieciešams laiks un zināšanas: “Vispirms jāsaprot, vai cilvēkiem kas tāds interesē. Bet no pieredzes varu teikt, ka pēc rotām pieprasījums ir. Taču regulāri jāseko gan modes tendencēm, gan jāinteresējas, ko cilvēki vēlas. Šobrīd aktuāli ir auskari ar bārkstīm un rotas ar latviešu rakstiem. Tāpat sievietes labprāt iegādājas ko personalizētu. Nesen kādai mammai izgatavoju kaklarotu ar viņas un bērnu attēliem. Otra lieta – jāmeklē vietas, kur savu produkciju pārdot. Ja agrāk Cēsīs bija vairākas vietas, kur varēja nodot savus darinājumus tirgošanai, tad tagad šo vietu ir stipri maz. Tādēļ arī es, kad vēlos plašākai sabiedrībai parādīt savus darinājumus, dodos uz tirdziņiem.”
Marija atzīst, lai arī rotu izgatavotāju Cēsīs netrūkst, konkurenci viņa neizjūt. “Es tās drīzāk saucu par draudzīgām attiecībām. Ir interesanti paskatīties, ko izdomājuši un radījuši citi. Manuprāt, tas ir mazpilsētas šarms – dzīvot draudzīgi,” saka Marija.
Rotu meistare Marija laiku atvēl arī fotografēšanai, kas par viņas aizraušanos kļuvusi jau vairākus gadus. Lai arī Marija sevi nekad par fotogrāfi nav pozicionējusi, viņas radītie attēli cilvēkus uzrunā. Tas dodot stimulu pilnveidoties un mācīties.
Kad Marijai ir brīvdienas, viņa labprāt dodas apskatīt vēl neredzētas vietas Latvijā, bet nu drīzumā cer piepildīt savu seno sapni un aizceļot uz kādu tālāku zemi.
Raksta autore: Madara Ozoliņa
Komentāri