Kurzemniece Ina Dedova pedagoģijas zinības ieguvusi Rīgā, bet šobrīd divas reizes nedēļā sastopama arī Cēsīs. Ina Cēsu Bērnu un jauniešu centrā pasniedz pantomīmas nodarbības.
Ina stāsta, ka uz Cēsīm pirmo reizi braukusi ciemos pie kolēģes Leldes Keišas. Toreiz Ina pat nav iedomājusies, ka jau tuvākajā laikā šai pilsētā strādās.
“Toreiz izveidojās situācija, ka Leldei pat palīdzēju novadīt pasākumu. Mani pārģērba par zaķi, un tā es iepazinos ar cēsniekiem. Laikam jau centra direktore mani ievēroja, piedāvāja iespēju te vadīt pulciņu. Tā esmu šeit – Cēsīs,” stāsta Ina, kura šobrīd divas reizes nedēļā mēro ceļu no Rīgas, lai cēsniekiem mācītu pantomīmas mākslu.
“Protams, attālums ir pietiekams, bet šobrīd man tas neērtības nerada. Turklāt no bērniem saņemu daudz pozitīvu emociju. Nevar būt lielāks gandarījums, kā mirdzošas jauniešu acis nodarbībās. Tad ir prieks un vēlēšanās strādāt, darboties un nedomāt par nobrauktajiem kilometriem. Arī šis jauniešu centriņš man ļoti iepaticies. Esmu pārsteigta, ka samērā mazā pilsētā ir izveidots šāds centrs, kur piedāvā tik plašu klāstu nodarbību,” domās dalās Ina un uz jautājumu, kāpēc izvēlējās studēt pedagoģiju, saka: “Nevienu mirkli neesmu nožēlojusi, ka mācījos pedagoģiju, jo uzskatu, ka tā ir visa pamatā. Mēs varam kaut ko ļoti labi darīt, bet tas nenozīmē, ka mākam to iemācīt otram. Pedagoģiskā izglītība man ļoti palīdz ikdienas darbā, vadot pulciņus.”
Savukārt par aizraušanos ar pantomīmu Ina stāsta, ka pirms vairākiem gadiem sākusi Kuldīgā apmeklēt amerikāņu pasniedzējas dramatisko teātru, pantomīmas un deju skolu.
“Pirmo pusgadu jutos kā zilonis čībās. Ieliek mani studijā, sāk mācīt klasisko deju soļus. Sākumā bija grūti, biju pieradusi pie vieglām mācībām, bet tur bija jāstrādā. Vēlāk sāka mācīt arī pamatus, kas saistīti ar pantomīmu. Tas mani aizrāva,” saka Ina un stāsta, ka aizrāvusies arī ar spāņu pantomīmas meistaru Karlosu Martinesu un ik gadu apmeklē viņa sniegtās izrādes Rīgā.
Jautāju pedagoģei, vai cēsnieki uzreiz saprata, kādam pulciņam piesakās.
“Jā, ar šo neziņu saskāros. Ļoti daudzi cilvēki nemaz nezina, ko nozīmē pantomīma. Arī jaunieši ne visi to saprata. Pantomīma ir saruna -aktiera saruna ar skatītāju bez vārdiem. Mīms talkā ņem kustību, žestus, mīmiku un darbojas ar priekšmetiem, kas reāli uz skatuves neeksistē. Taču ar jauniešiem šobrīd vēl sākam tikai iepazīt šo jomu. Man nav mērķis viņus padarīt par akrobātiem vai aktieriem. Ar šīm nodarbībām viņi atklāj un iepazīst savu ķermeni. Patiesība jau ir pavisam vienkārša – katrs var kustēties un katrā cilvēkā ir nedaudz no aktiera. Arī ikdienā mēs nemitīgi spēlējam kādu lomu, vienu masku nomainot pret citu, arī sociālās lomas – mammas, sievas vai kolēģes. Taču ir arī tāds teiciens, ka dzīvē spēlēt nevajag, jāspēlē ir uz skatuves. Bet man šķiet, ka dzīvē ir ļoti grūti netēlot. Uz skatuves tu pat vari būt patiesāks, jo cilvēkam tur ir iespēja paslēpties aiz kādas maskas un to lomu tēlot. Dzīvē mūs vērtē visur. Ir tik daudz acu pāru, kuri nemitīgi vēro un pēta,” domās dalās Ina un atzīst, ka arī jebkurš skolotājs ir aktieris.
“Pati par skolotāju nostrādāju gadu, tas nav viegls darbs. Jā, klases priekšā biju skolotāja, bet jutu, ka spēlēju svešu lomu. Dienas beigās noņēmu to masku un jutos atvieglota. Bet ir skolotāji ar lielo burtu. Ar dabas dotu talantu. Un cepuri nost viņu priekšā,” atzīst pantomīmas pulciņa vadītāja.
Par Cēsīm Ina runā ar patiesu prieku. Šī pilsēta viņai iepatikusies.
“Cēsīs iebraucu kā citā dimensijā. Te viss notiek lēnām un rimti. Uz ielām nav burzmas un var pamanīt apkārt notiekošo. Cilvēku attieksme vienam pret otru ir citāda nekā lielpilsētā. Rodas īpaša noskaņa. Taču pagaidām neteikšu, ka manos plānos šobrīd ietilpst pārcelties uz Cēsīm, bet – nekad nesaki nekad. Šobrīd esmu apmierināta ar to, kā ir,” saka pantomīmas pulciņa skolotāja Ina.
Komentāri