Vecpiebalgas pagasta iedzīvotāju interesi vairāk nekā nedēļu izpelnījās Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas pirmā un otrā kursa 70 mākslinieki, kuri bija ieradušies uz plenēru. Šajā laikā arī Jāņmuižā un Priekuļos notika šīs skolas audzēkņu vasaras prakse.
Vecpiebalgā plenērs notika otro gadu. „Pozitīvās atmiņas, vēsturiskā un ainaviski bagātā vide un Vecpiebalgas vidusskolas atsaucība palīdzēja īstenot ieceri par otro praksi Vecpiebalgā,” domās dalījās viena no plenēra vadītājām Ērika Māldere.
Jaunieši dienā nodevās iemaņu nostiprināšanai zīmēšanā, gleznošanā un arhitektūrā, bet naktis pavadīja Vecpiebalgas vidusskolas kopmītnēs. Zīmēšanā mākslinieki centās demonstrēt izpratni par lietu formu un faktūru, apguva mākoņu studijas, cilvēka skicēšanu, gleznošanā tika vērotas attiecības pret koku zaļumu un zaļo zāli, kā arī attīstītas prasmes uzzīmēt saules gaismu, krāsas un ēnas, bet arhitektūrā viens no svarīgākajiem uzdevumiem bija ielas motīvs ar perspektīvu. Lieliski tas izdevās vienam no talantīgākajiem māksliniekiem Emīlam Salmiņam, metālapstrādes nodaļas audzēknim, kas uz baltās lapas bija atdzīvinājis Ziemeļu ielas māju izvietojumu perspektīvā.
Kas jaunos aizrauj un notur mākslā? Elīna Baltace, apģērbu dizaina nodaļas audzēkne: “Daudz labāk sevi meklēt mākslā, nekā sēdēt, piemēram, benzīntankā, dzert aliņu, apsmiet tos, kas uzskata, ka dzīve ir domāta citam nolūkam. Konstantīns Žukovs no apģērbu dizaina nodaļas: “Māksla ļauj izpausties kā personībai, un mans panākumu ceļš varētu būt māksla.” Agnese Čemme no tēlniecības nodaļas: “Radot mākslas darbus, attīstu savu dvēselisko pasauli – es neraugos uz dzīves norisēm drudžaini, jo man dzīvē ir daudz nozīmīgākas vērtības, patīk dabiskais – priecāties par mākoņu skaistumu debesīs. Man ir pavisam cita dzīves uztvere. Man ir draugi, kas, iespējams, paši vēlētos būt mākslinieki, bet viņi vispirms domā par darba iespējām – saprot, ka māksliniekiem nav viegli sevi pierādīt sabiedrībā, izsisties, būt elitē…”
Emīls Salmiņš no metālapstrādes nodaļas: “Kad gāju pamatskolā, mani draugi smējās par to, ka mācos mākslas skolā – viņi domāja, ka tas ir nožēlojami, bet šobrīd, manuprāt, daudz nožēlojamāk izskatās tas, ko viņi dara – „izklaidējas”, proti, dzer, neko nedara, smejas par tādiem kā mēs, bet es māku atrast citādāku veidu, kā izklaidēties, turklāt papildinot sevi garīgi.
Plenēra laikā jaunieši bija visur – gleznojot kultūras namu, skolu un ūdenstorni, kā arī atdzīvinot tautā slavētās Vecpiebalgas ūdensrozes.
Pēdējā dienā – darbu vērtēšanā vecpiebaldzēni bija gaidīti vidusskolā, lai redzētu jauniešu radītos mākslas darbus – sižetus no piebaldzēnu dzīves. Vecpiebalgas vidusskolas absolvente Inga Zeile atzina, ka daži darbi viņu dziļi uzrunājuši, šķituši neticami dzīvīgi un reāli.
Vasaras plenēra izskaņā jaunieši ar prakses vadītājām skolas estrādē pie ugunskura uzsāka ielīgošanu, tika runāts par vasaras saulgriežu tradīcijām un laiks veltīts Jāņu dziesmai un lustēšani līdz agram rītam.
Ko jaunieši teic par Vecpiebalgu? K.Žukovs: “Esmu īsts pilsētnieks, tādēļ padzīvot laukos bija interesanti, bet ilgi es nevarētu.” A.Čemme: “Man ļoti patīk Vecpiebalgas baznīca, tā izstaro gaišumu. Arī pilsdrupas saulrietā palīdzēja iztēloties to laiku, kad šeit tās bija nesagrautas un dzīvoja cilvēki. Mani aizkustināja mirklis, kad Emīls izvēlējās vienu no pansionāta iemītniekiem par modeli, jo šis notikums vecajam vīram lika justies īpašam. Tādēļ viens no mākslas mērķiem ir dāvāt citiem prieku.
Skolotāja Ērika Māldere piebilda, ka šie jaunieši ir ar gaišām sirdīm un dziļu dvēseli: „Emīls strādāja nenogurdināms, aizrāva līdzi arī citus puišus, Agnesei prakse devusi atklāsmi krāsu noslēpumos, bet Elīna un Konstantīns izrādījuši iniciatīvu un centību plenēra laikā, un tā būs lieliska pieredze turpmākajam darbam.”
Komentāri