Kad kalendārs atkal rāda Latvijas vēsturei kādu liktenīgu dienu, ik pa laikam jauniem cilvēkiem eksāmenu sarīko vecākā paaudze. Ir traģiski datumi – 25. marts, 14.jūnijs, ir karavīru piemiņas diena – 11.novembris – un vēl citas.
Valsts dibināšanas dienu – 18.novembri – gan zina, bet kā var nezināt, kura notikuma atcerei 11. novembris ir kļuvis par Lāčplēša dienu! Tā pirms gadiem desmit šausminājās daļa sabiedrības. Pamatskolas vecuma puikas žurnālistiem nebija mācējuši uz to atbildēt. Daļa sabiedrības bija satricināta un sprieda, ka Latvijas vēstures nezināšanā vaina meklējama skolā. Tika pieprasīts Latvijas vēsturi izcelt īpaši un mācīt, atdalot no pasaules vēstures stundām.
Vēstures skolotājas Annas Kurmes audzināmie Cēsu Pilsētas vidusskolā tagad ir 11. klasē. Ne tikai mācību viela, arī skolotājas dzimtas pieredze, kuru kā daudzas Latvijā skārušas politiskās represijas, nodota audzēkņiem. Tagad jaunieši jau 18 gadu vecumā. Kas viņos veidojis vēstures un dzīves kopsakarības, izpratni par latviešu likteņiem – to “Druva” vaicāja klasei.
Katrs domāja par sevi un uzrakstīja.
– Kad vecmāmiņa bija dzīva, viņa daudz stāstīja. Vecāki centās parādīt Latvijā vēsturisko. Ne tikai caur grāmatām, arī aizbraucot apskatīt īpašas vietas, daudz gūts.
– No tēta brāļa uzzināju garu, garu stāstu par izsūtījumu.
– Esmu lasījusi vecvecāku rakstīto dienasgrāmatu. Ik pa trim gadiem notiek mūsu dzimtas salidojums. Tur ir daudz sarunu par vēstures lietām.
Vairāki jaunieši rakstījuši par kapu svētku tradīcijām Latvijā, tajā skaitā dzimtu pulcēšanos, atrodot laiku garākām sarunām.
– Vienmēr ar ģimeni apmeklējam kapu svētkus. Pēc pabūšanas kapos radi sapulcējas un atminas tos laikus, kuros dzīvoja nu jau kapos gulošie.
– Dažādi ir tie svētki, kuros manā ģimenē runā par vēsturi, un vieni no tiem ir kapu svētki.
– Mūsu mājās bieži vien rīkojam sarunu vakarus, kuros uzklausām vecmammas vai kopīgi skatāmies filmas.
Domājot par dzīvi ārpus stundām skolā, jauniešiem prātā muzejos, kurus apmeklējuši ne tikai ar klasi, bet arī ar vecākiem, dzirdētie stāsti.
– Ar ģimeni bieži ceļojam pa Latviju, esam apmeklējuši vēsturiskas vietas, arī kapus.
– Svētdienās ar vecākiem eju baznīcā, un dažreiz dievkalpojumā tiek minēti vēsturiski notikumi.
– Draugu vecāki ir par vēsturi stāstījuši, un grāmatas esmu lasījusi. Atceros dažas filmas.
– Skolā vēsturi māca no grāmatām, bet ne jau visu tā var uzzināt! Informācija man nākusi arī no pieredzes bagātiem cilvēkiem. Zinu īsto patiesību, dažreiz pēc tam grūti skolā klausīties tos “mudriņus”, ko valdība ieteikusi mums mācīt.
– Par latviešiem Sibīrijā zinu tāpēc, ka attāli radinieki tur bija izsūtīti. Vecāki, vecvecāki stāsta. Ar klasi esam bijuši muzejā Rīgā, jau pamatskolā aizbraucām uz Melānijas Vanagas muzeju. Ir cilvēkiem Sibīrijā bijis skarbi, taču, cik skarbi, to mūsdienu jaunatnei nesaprast.
Šis ir ne tikai televīzijas un radio, vēl citu tehnoloģiju, kas var sniegt informāciju, laikmets.
– Par vēsturi esmu uzzinājusi, skatoties ziņas un dokumentālos raidījumus. Ja kaut kas par vēsturi ieinteresē, bet neviens nemāk pastāstīt, tad skatos, ko var atrast internetā.
– Man ir noderējis laikraksts “Diena”, kur mēdz būt sarunas par vēstures notikumiem. Ir radio stacijas, kur mūzikas mazāk, toties vairāk var dzirdēt informāciju, noder raidījumi televīzijās, tajā skaitā RE:TV.
Komentāri