Laura Zauere ir 21 gadu veca jauniete no Zaubes, kura kopš jūnija beigām ir sabiedrisko attiecību speciāliste Cēsu domē.
Laura mācījusies Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas komercklasē, kur sapratusi, ka matemātika nav tas, kas viņai patīk. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas Laura kopā ar draudzenēm iestājās Vidzemes augstskolā (ViA), komunikāciju un sabiedrisko attiecību fakultātē: „Zināju, ka matemātika un fizika man nepatīk, tādēļ izvēlējos sabiedriskās attiecības.”
Līdztekus Laura biznesa vadības koledžā uzsāka apgūt grāmatvedību un finanšu vadību, kas bija vēl viens apstiprinājums tam, ka karjera šajā nozarē, visticamāk, netiks veidota. Pēc divu gadu studēšanas Vidzemes augstskolā Laura pārgāja uz Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolu (RPIVA), kur turpina apgūt sabiedriskās attiecības: „Paņēmu akadēmisko gadu koledžā, šogad uzrakstīšu kvalifikācijas darbu RPIVA, pabeigšu šo skolu, pēc tam koledžā mainīšu mācības uz citu profesiju. Domāju, ka ar vienu profesiju mūsdienās nav iespējams izdzīvot, ir vajadzīgs kas vairāk.”
Laura, atminoties līdzšinējos notikumus dzīvē, vērtē: „Man šķita, ka nekad nedarīšu to, ko daru tagad. Taisnība ir – nekad nesaki nekad!” Arī to, kas ar viņu ir noticis, Laura vērtē kā likumsakarības, pat nejaušības.
Pirms darba pilsētas domē Laura bija Zaubes pagasta sociālā darba organizatore: „Tas bija ļoti smags darbs, nācās saskarties ar dzīves pabērniem un viņu problēmām, dzīves stāstiem. Bija jāmēģina palīdzēt, lai gan visiem palīdzēt nav iespējams. Tādos brīžos sāc izvērtēt, kādas dzīvē ir iespējas un kā cilvēki tās izmanto. Dažubrīd bija tādas emocijas, ka grūti palikt mierīgai. Kad sāku sociālo darbu, šķita, ka nu tik visu sakārtošu un izdarīšu, bet, kad apstājos pret vienu, pret otru sienu, tad rokas pamazām nolaidās. Viens pasauli izglābt nevar.”
Tad Laura laikrakstos ievēroja ziņu, ka pilsētas dome meklē sabiedrisko attiecību speciālistu. Laura novērtējusi, ka piesakoties neko nezaudēs: „Nolēmu pamēģināt, jo tā bija iespēja būt citā vidē, iegūt jaunus kontaktus un pieredzi.”
Laura atzīst, ka domē kā jauna darbiniece jūtas labi, un skaidro, ka kolektīvā arī bez viņas vēl ir daudz jaunu cilvēku: „Nejūtu, ka tiktu uzskatīta par jauniņo. Lēnām visus iepazīstu. Cilvēki, kas domē strādā, ir labi speciālisti, profesionāļi savā jomā, tādēļ vienmēr zinu, ka viņiem var lūgt padomu un tas netiks atteikts.”
Sabiedrisko attiecību speciālista darbs nav mierīgs: „Jādzird un jāredz viss, kas notiek apkārt. Bet tas gan man vēl ir jāmācās, jo, kad iedziļinos kādā darbā, nejūtu apkārt notiekošo. Sanāk strādāt arī sestdienās un svētdienās, ja notiek kādi svarīgi pasākumi. Domāju, ka visu mūžu šo darbu nevarētu veikt, bet tas būs labs pamats, labs darbs. Nepārtraukti jābūt kontaktā ar sabiedrību, nav visu dienu jāsēž pie papīriem.”
Jauniete atzīst, ka Cēsis ir pilsēta, kurā viņa gribētu dzīvot: „Pagaidām šeit vēl nav par šauru. Esmu pārliecinājusies, ka nedrīkst lekt augstāk par to, kur vari uzlekt. Ir bijušas iespējas, kad šķitis – nu tik būs, nu tik darīšu, bet pļukš vien sanācis. Tādēļ labāk visu darīt palēnām, tad arī redzēs, kādas iespējas pavērsies.”
Domu, ka savu karjeru varētu attīstīt Rīgā, Laura pieļauj, taču par došanos uz ārzemēm ir kritiska.
„Dzīvoju šodienai. Nevaru izturēt to, ka cilvēki domā – šodien izdarīšu to un to un tad tik sākšu dzīvot! Uzskatu, ka, ja kas ir nodomāts, tas jāsāk jau šodien. Mēs taču nezinām, kas sagaida aiz nākamā stūra. Jebkura var būt pat pēdējā stunda, ko dzīvojam, tādēļ par nākotni īpaši neņemos spriest,” uzskata Laura.
Katru dienu tiek nobraukti apmēram simts kilometri no mājām Zaubē uz Cēsīm un atpakaļ. Dienas tiek pavadītas saspringti, tomēr laiks atliek arī privātajai dzīvei. Taču, ja agrāk piektdienu vakaros gribējies tusēt, tad tagad par mērķi kļuvis nedēļas nogali pavadīt mājās.
„Gribu atlicināt laiku mirklim, jo, ja nebūs tagadnes, nebūs arī nākotnes. Visam ir jāatvēl laiks,” atzīst Laura.
Ņemot vērā savu pieredzi un pašreizējās izjūtas, Laura vērtē: „Mans darbs ir mans hobijs. Vismaz pagaidām. Kad vēl tikai studēju šo nozari, man tā nepatika, bet, kad sāku strādāt, atklājās, ka nav tik traki, ir interesanti. Var redzēt un dzirdēt lietas, ko ikdienā, darot citus darbus, pat neiedomātos. Šeit esmu epicentrā!
Uzskatu, ka kādā amatā jāstrādā tik ilgi, kamēr no rīta patīk celties un iet uz darbu. Ja to negribas, tad nav vērts!”
Komentāri