Cēsnieks Mikus Bulmeisters ir 23 gadus vecs jaunietis, kurš piedzīvojis gana daudz. Turklāt nemelošu, ja teikšu – ne to pozitīvāko, atkarību no alkohola, narkotikām.
Mikus stāsta, ka patlaban aizraujas ar dzejas rakstīšanu un cer šogad izdot savu pirmo dzejoļu krājumu. Viņa istabā pa rokai stāv Ojāra Vācieša dzejoļu krājums, Imanta Ziedoņa „Epifānijas” un Viktora Igo „Nožēlojamie”. Puisis atklāj, ka velta daudz laika grāmatu lasīšanai.
Mikus jau sarakstījis teju 200 dzejoļus. Izveidota arī labāko darbu izlase. Ne velti viņš saka- šogad vēlās izdot savas dzejas krājumu.
Vaicāts, par ko dzejoļos raksta, viņš atbild: „Par šo jukušo pasauli. Par visām nepatiesībām, kas pasaulē valda. Arī par materiālās un garīgās pasaules nozīmi cilvēka dzīvē. Cik daudz cilvēku saka- viņiem nav svarīga nauda un materiālās vērtības, bet paši skrien tikai pēc naudas, laiku sev, ģimenei nerod. Arī es kādreiz strādāju tikai naudas dēļ. Lai būtu. Vairāk mani nekas neinteresēja, mājās vieni kašķi un vēl mazs bērns. Daudzi vīrieši, kad ģimenē ienāk mazulis, slēpjas aiz darba. Strādā, attaisnojoties, ka nepieciešama nauda, bet paši vairāk domā par to, lai mazāk laika būtu jāpavada mājās. Un vīriešiem liekās, ka bērnu audzināt ir vienkārši, ko tās sievietes čīkst?! Bet pēc savas pieredzes tagad varu teikt, ka tas nemaz nav vienkārši.”
Mikus, runājot par dzeju, teic- viņam ir sajūta, ka pasaulei kaut kas ir jāpasaka. “Lai arī dažādās grāmatās daudz jau pateikts, arī man ir ko teikt. Man šķiet, daudzi cilvēki par dzīves jēgu neko īsti nezina. Dzenās pēc kaut kā, aizmirstot dzīvot, bet dzīvē ir citas vērtības un patiesības,” teic puisis. Plašāka intervija ar Miku Bulmeisteru un viņa stāsts par atteikšanos no narkotikām un alkohola sestdienas “Druvas” (9.01.2010.) Jauniešu lapā. Liene Lote Grizāne
Komentāri