Jevgeņija Kalniņa vairāk nekā pusgadu ir cēsniece, kaut viņas mājas no Latvijas atrodas visai tālu – 3400 kilometru no šejienes – Rietumsibīrijā.
Žeņa uz Cēsīm atbraukusi, lai veiktu brīvprātīgā jaunieša darbu Cēsu bērnu un jauniešu centrā. Tāda iespēja radusies, izmantojot Eiropas Savienības un Latvijas valdības kopējās programmas ”Jaunatne” vienu no iespējām iesaistīties Eiropas brīvprātīgajā darbā. Jaunieši tiek atbalstīti, ja vēlas doties pastrādāt un reizē iepazīt kādu no Eiropas Savienības, Vidusjūras reģiona valstīm, var strādāt arī Krievijā, Gruzijā, Ukrainā. Galvenais – iepriekš vienoties ar darba devēju par darāmo darbu, noskaidrot organizāciju, kas jaunieti vairāk nekā pusgadu savā valstī uzņems.
Cēsu bērnu un jauniešu centrā brīvprātīgajā darbā Žeņai Kalniņai ir plašas iespējas – viņa palīdz jaunatnes darbiniecei rīkot pasākumus, iesaistās kultūrizglītojošu pasākumu organizēšanā, vasarā līdzdarbojās bērnu nometņu rīkošanā un tagad strādā par palīgu skolotājam ar pirmsskolas vecuma bērniem.
Darbdienu rīti Žeņai paiet ar sešgadīgiem bērniem sagatavošanas grupā. ”Skaidroju skolotāju dotos uzdevumus – kā jākrāso, kā jāsaskaita, kopā mācāmies burtus,” stāsta Žeņa. ”Bērniem ir ļoti dažāds zināšanu līmenis. Ja vieni uzdevumu izpilda ļoti ātri, tad otriem vajadzīgs padomdevējs. Tāpēc palīdzu skolotājai Lilitai Ziediņai. Ar bērniem ātri atrodu kopēju valodu, jo man jau ir pieredze. Tā kā ģimenē esmu jaunākā no sešām māsām, tad jau no desmit gadu vecuma pieskatu māsu bērnus. Kļūstot lielāka, arī tos auklēju. Pirms braukšanas uz Latviju auklēju Kristīni, kamēr mamma Nataša gāja augstskolā uz lekcijām.”
Brīvprātīgā darbinieka projekts, kuru koordinē jaunatnes darbiniece Antra Bāliņa – Diega, ilgs līdz Ziemassvētkiem. ”Uzaicinot brīvprātīgo darbinieci no Krievijas, šoreiz liela nozīme bija tam, ka Žeņai Latvija ir etniskā dzimtene. Kopā strādājot, savstarpēji bagātinājāmies. Sākumā Žeņa jutās sasaistīta. Ņēmu vērā, ka jaunā darbiniece atbraukusi no apgabala, kurā ir cita ekonomiskā izaugsme, sociālās iespējas un tāpēc dažādās situācijas mēģināju risināt ar humoru. Nu jūtu gandarījumu, redzot, kā Žeņa ir atvērusies, iejutusies Cēsīs,” pastāstīja projekta koordinatore Antra Bāliņa – Diega.
Astoņos mēnešos, kas pavadīti Cēsīs, Žeņa iepazinusi daudzus cēsniekus, apceļojusi Latviju, izjutusi mūsu zemi dažādos gadalaikos. ”Visas manas vēlēšanās piepildās. Es atbraucu maijā, kad pie mums vēl šur tur nebija nokusis sniegs, bet te jau plauka pavasaris. Es piedzīvoju karstu vasaru un siltu rudeni. Ļoti vēlējos redzēt, kāda ir Latvija ziemā, un arī tas jau ir piepildījies, jo baltā ziema bija dažas dienas. Pie mums Sibīrijā jau ir sniegs un mīnus 25 grādi, bet te turpināts samērā silts rudens un es jūtos ļoti labi.”
Latvijas iespaidus Žeņa apkopo lielā fotoalbumā. Tur ir arī stāsts, kā zied ābeles, aizmetas mazi augļi un, rudenī nobrieduši, nokrīt. ”Esmu stāvā sajūsmā, redzot tik lielu ābolu ražu, kāda šogad ir Latgalē. Pie mums Augšbebru ciemā, kur es dzīvoju, ābolu tikpat kā nekad nav, jo pavasaros bieži ir salnas un ziedi nosalst. Te varu ēst ābolus, cik tīk, un māsas, ar kurām regulāri sazvanos, mani par to apskauž.”
Kalniņu ģimene ir viena no lielākajām Augšbebru ciemā. Tā visu laiku uztur saikni ar Latviju, jo te dzīvo radinieki. ”Mana vecmāmiņa – tēva mamma, divas tantes, brālēns un māsīca dzīvo Rīgā un Vaiņodē. Pirmo reizi pie viņiem ciemojos 90. gadu beigās, kad kopā ar mammu un māsu atbraucu uz Dziesmu svētkiem. Cēsīs pirmo reizi biju pirms četriem gadiem 16 gadu vecumā, kad piedalījos draudzības nometnē ”Zīļu laipa”. Tad arī sākās draudzība ar cēsniekiem, kas tagad man deva iespēju pastrādāt un ilgāk padzīvot Latvijā,” stāsta Žeņa. ”Kaut esam latvieši, ģimenē tagad latviešu valodā runājam daudz mazāk, nekā manā bērnībā. Tāpēc, atbraucot uz Cēsīm, sākumā bija grūti runāt latviski, lai gan lielāko daļu sapratu. Spēlējoties ar bērniem, klausoties sarunās, esmu sajutusi valodu un varu brīvi izteikties. Rakstīt latviski mācījos mūsu ciema skolā, uz kurieni katru gadu no Latvijas brauc skolotāji.”
Šonedēļ Adventes pirmajā svētdienā Cēsu muzejā tiks atvērta foto izstāde ar Augšbebru ciema ļaužu portretiem. Viena no autorēm ir bijusī skolotāja Sibīrijā Baiba Aprāne. ”Ar lielu interesi gaidu šo izstādi, jo fotografēšana notika pagājušajā ziemā. Mēs sanācām vecākās māsas Olgas mājās, kur tapa arī ģimenes portrets. Interesanti, vai tas būs izstādē Cēsīs?” notikumu ar fotografēšanos atceras Žeņa. Viņa gatavojas pastāstīt par savu ļoti piepildīto laiku Latvijā.
Žeņa nav pilsētniece, bet par tādu Cēsīs kļuvusi, jūtas omulīgi. ”Sākumā Cēsis man likās tik lielas, bet tagad redzu, ka tā ir maza, mīlīga, skaista pilsētiņa un nemaz nelīdzinās lielpilsētai. Kad atgriežos no Rīgas, no ciemošanās pie vecmāmiņas, atpūšos no cilvēku burzmas, mašīnām, sastrēgumiem.
Laiks ātri paskrien. Ja pavasarī Žeņai licies, ka astoņi mēneši brīvprātīgās darbā būs ilgs laiks, tad tagad, domājot par mājām, viņa jau sāk iepirkt Ziemassvētku dāvanas. ”Nezinu, mājās atkal mani lūgs kādu radu bērnu paauklēt, bet Cēsīs piedzīvotais manī radījis jaunu enerģiju. Man patīk būt kopā ar bērniem, vērot, kā viņi spēlējas, runā. Lieli piedzīvojumi bija vasarā, kad palīdzēju vadīt pusaudžu nometnes. Mēs devāmies pārgājienos uz Gauju, kur iepazinu Cēsu skaisto apkārtni, ekskursijās ieraudzīju citādu, interesantāku Rīgu.”
Jevgeņija Kalniņa ir otrais brīvprātīgais palīgs, kas, Eiropas Savienības programmas finansēts, strādā Cēsu bērnu un jauniešu centrā. Pirms tam bija meitene no Zviedrijas, kurai Latvija izrādījās pilnīgs atklājums, bet kļuva mīļa arī caur to, ka apgūta latviešu valoda. Viņa uztur saikni ar cēsniekiem vēstulēs. ”Arī es rakstīšu vēstules, braukšu ciemos, gaidīšu draugus viesos pie sevis. Attālums nemaz nav tik liels,” secina Žeņa, kura visu laiku caur vēstulēm, telefona zvaniem un tagad arī internetu uzturējusi saikni ar savējiem.
Komentāri