Ne vienmēr ir viegli pieņemt lēmumu mainīt dzīvesvietu. Kad tas jādara, jāizvērtē visi ieguvumi un zaudējumi. Sintija Tīrone ir cēsniece – te augusi, dzīvojusi un mācījusies. Sākoties studijām, par Sintijas galveno dzīvesvietu kļuva Rīga. Mācoties Rīgas Tehniskajā universitātē informāciju tehnoloģijas, līdztekus uzsāktas arī darba gaitas. Tā, laikam ejot, Rīga kļuva mīļa un tuva. Kā nekā Sintija tur uzsāka kopdzīvi ar savu nu jau vīru Jāni, un drīz vien tika svinētas kāzas. Pēc kāzām pārim pieteicās bērniņš, nu jaunā ģimene bija izvēles priekšā – palikt uz dzīvi Rīgā vai arī savas ģimenes ligzdiņu vīt kur citur. “Kad gaidīju bērniņu, abi ar vīru sapratām – gribam dzīvot ārpus lielpilsētas. Mēs esam aktīva ģimene, cenšamies pēc iespējas vairāk laika pavadīt pie dabas. Gribam mieru un klusumu, zaļu zāli un svaigu gaisu. Ar to, kas bija Rīgā, nepietika. Mēs ar Jāni abi nākam no Cēsīm. Bet sākotnēji, kad meklējām jaunu dzīvesvietu ārpus galvaspilsētas, skatījāmies variantus gandrīz visā Latvijā. Tad apstākļi sakārtojās tā, ka izlēmām par labu Cēsīm. Te Jānis atrada darbu, tāpat veiksmīgi atradām arī dzīvesvietu,” stāsta Sintija.
Šovasar Sintija un Jānis Cēsīs nosvinēja dēliņa Toma pirmo dzimšanas dienu, un abi ir pārliecināti, ka izvēle pārcelties atpakaļ uz Cēsīm bijusi pareiza. “Tagad pat nevaru iedomāties, kā būtu, ja mēs būtu palikuši Rīgā. Kā ar visu tiktu galā?! Dzīvošanai Rīgā, nenoliedzami, ir savi plusi. Tur ir lielākas karjeras iespējas – vieglāk atrast darbu, ir lielāks atalgojums, arī sevi pilnveidot mācību ziņā noteikti ir vieglāk,” stāsta Sintija, kura atzīst, ka noteicošais dzīvesvietas izvēlē ir vecāku prioritātes: “Mums svarīgākais ir dēliņa labsajūta. Ir dažādas smalkas nianses, kuras kopumā rada bērnam labvēlīgus apstākļus. Šeit, Cēsīs, kad esmu pie savas mammas, Toms var saldi čučēt ārā ratos, svaigā gaisā. Es tikmēr varu darīt ko citu. Rīgā, dzīvojot dzīvoklī, tas nebūtu iespējams. Tāpat novērtēju to, ka šeit blakus ir mani un Jāņa radi. Biežāk tiekamies, viens otru apciemojam. Ja man vajag kaut kur izskriet, ir, kas pieskatīs Tomiņu. Turklāt ar “izskriet” es domāju vārda tiešo nozīmi, jo, lai nokļūtu no punkta A uz punktu B, nav jāpavada laiks sastrēgumos, kā tas ir Rīgā. Vēl svarīgs jautājums ir par bērnudārzu rindām. Zinu, ka arī Cēsīs tādas ir, bet tās noteikti nav tik garas kā lielajās pilsētās. Tāpat ļoti liels atspaids, dzīvojot Cēsīs, ir tas, ka pie mediķiem var tikt daudz ātrāk, nav tik garas rindas.”
Patlaban Sintija ir bērna kopšanas atvaļinājumā, tomēr jau tagad sāk meklēt potenciālās darbavietas: “Rīgā strādāju par nepārtikas preču kategorijas vadītāju, un darbs man ļoti patika. Manos pienākumos ietilpa nepārtikas preču iepirkšana visiem “SKY” tīkla veikaliem. Labprāt darītu ko līdzīgu. Zinu, ka atrast darbu nebūs viegli, bet, domāju, ne neiespējami. Jātur acis un ausis vaļā. Notiks tā, kā jānotiek, sliktākajā gadījumā braukāšu uz darbu Rīgā. Pagaidām izbaudu laiku ar dēliņu, un kopā ar vīru iekārtojam jauno mājvietu.”
No jaunās māmiņas teiktā saprotams, ka tas, kāds cilvēks izaug, ir lielā mērā atkarīgs no vides: “Man ir ļoti labas atmiņas no bērnības, domāju, ka tas lielā mērā ir saistīts ar to, ka dzīvoju un augu Cēsīs – skolā visi bijām saliedēti, uz mākslas skolu un mājām varēju aiziet ar kājām, visas ieliņas bija zināmas, nekas nebija svešs. Gribu, lai arī mans dēls izbauda šo mazās pilsētas vilinājumu.” Sintija novērtē priekšrocības dzīvošanai Cēsīs un pilsētu raksturo kā lielisku vietu ģimenēm ar bērniem.
Raksta autore: Madara Ozoliņa
Komentāri