Amata vasarā mierīga, šķiet, sapņo par pavasara paliem, kad atkal varēs parādīt spēku un iztrakoties. Viens no Amatas lepnumiem – Zvārtes iezis – šovasar izskatās tāds pārsteigts, pēc ilgiem gadiem pavēris cilvēku acīm noslēpto, tas jau pa gabalu sveicina katru atnācēju. Zvārtes iezis ir kas īpašs – to saka ikviens, kurš reiz pie tā bijis. Jau pa gabalu smilšakmens klints parāda savu varenību, bet pa ierīkotajām takām uzkāpjot virsotnē, paveras brīnumaina ainava. Varbūt tāpēc, bet varbūt vienkārši, lai pabūtu dabā, cilvēki dodas pie Zvārtes ieža, Amatas. Aizvadītajā sestdienā Gaujas Nacionālais parks bija sarūpējis Zvārtes svētkus. Varēja bildēs skatīt, kā iezis mainījies gadu desmitos, uzzināt vēl nezināmo, iepazīt dabu tās daudzveidībā, gūt gudrības par augiem. Un kā jau svētkos, arī ko nobaudīt un priecāties par vietējo ļaužu amatu prasmēm. Par Zvārtes iezi rakstīts daudz. Melānija Vanaga par to sarakstījusi 25 lappuses, savācot dažādus nostāstus, cilvēku piedzīvoto. Zvārtes iezis savu nosaukumu ieguvis no mājvārda. Kā vēsta avoti – līdz Pirmajam pasaules karam arī augšā, virs paša ieža, sējuši rāceņus (kāļus). Rudenī iegūto ražu ar virvēm maisos laiduši pa stāvumu lejā, lai nav jānes uz muguras pa apkārtceļu. No šī stāsta var secināt, ka virs ieža agrāk koku nav bijis. Mežs saaudzis vēlāk.
Pirmās brīvvalsts laikā “Zvārtēs” bijusi tūristu mītne. Saimnieks laukā atstājis taciņas, lai tūristi var iet līdz iezim. 1939. gadā tūrisma birojs izraka upei jaunu kanālu, lai tā neizskalotu klinti. 60.gados no “Vieļu” kūts kolhoza govis uz ganībām otrā krastā bridušas pāri Amatai. 1973. gadā, kad
izveidoja Gaujas Nacionālo parku, Zvārtes iezis kļuva par īpaši aizsargājamu dabas pieminekli. Kā rakstīts literatūrā, Zvārtes iezis sastāv no divām daļām – vertikālas klints un pakavveidīga nobrukuma, kura garums ir ap 150 metru, kopējais kraujas augstums ap 45 metri. Zvārtes iezī labi redzama Gaujas svīta, kas aizņem atseguma lielāko daļu, taču pašā kraujas augšdaļā ir ap trīs metrus biezs Amatas svītas pamatnes atsegums. Kraujas iegrauzumā (starp klinti un krauju) ir aleirolīts, ko pārsedz Amatas svītas baltie smilšakmeņi, kuru pašā pamatnē ir fosilo zivju atlieku konglomerātu slānis. Klintī ir saglabājušās arī vairāku virspalu terašu izskalojumu līmeņu iezīmes. Pakājē ir sekla grota, kuras augstums ir 2,5 metri, platums – septiņi metri.
“Iezis gadalaikos ir mainīgs,” saka “Vieļu” saimniece Ilze Ozoliņa – Bērziņa. “Vieļi” ir viņas vīra dzimtās mājas un atrodas vien pārsimt metru no Zvārtes ieža. “70. gadu sākumā, studiju laikā braucu ar laivām pa Amatu, pie Zvārtes ieža braucām svinēt Lieldienas. “Vieļos” padomju laikā dzīvoja ģeoloģi, viņiem te bija vasaras nometnes. Viņi tomēr pret māju izturējās ar pietāti. Māja bija sadalīta dzīvokļos,” atmiņās kavējas Ilze Ozoliņa – Bērziņa. Padomju laikā Zvārtes iezis arī bija treniņu vieta jaunajiem alpīnistiem. Tad jau nedomāja, ka skaistajam dabas objektam tiek nodarīts pāri. “Uz šejieni brauc tie, kam patīk zaļais tūrisms, ar laiku šī vieta būs vēl sakoptāka,” domās dalās Zvārtes ieža kaimiņiene un pastāsta, ka diemžēl ne visi prot un spēj novērtēt, kāda vērtība ir Zvārtes iezis. Aizvien ir cilvēki, kuri ar auto grib piebraukt pie upes, arī ārzemnieki staigā pa klinti. “Diemžēl privātās ērtības cilvēkiem ir svarīgākas,” bilst “Vieļu” saimniece. Šovasar ģimene pie savas mājas tīra avotiņu, tas dos veldzi un spēku ne tikai karstā laikā. Jau vairākas sezonas informācijas centrā pie Zvārtes ieža strādā Līga Eglīte. Viņa ir tā, kuru daudzi pazīst kā Zvārtes Raganu. Bet par Zvārtes raganām, to saietiem ieža pakājē ir cits stāsts. “Šovasar daudzi ar sašutumu ir jautājuši – kad tā klints nobruka, vai tad neviens neko nedarīs, cik briesmīgi izskatās,” ar smaidu stāsta Līga. Pērnruden talkā tika atsegta gadiem alkšņos, krūmos, eglēs noslēptā Zvārtes ieža daļa. Pusi ieža augstuma aizsedza apaugums un sagāzušies koki.
“Ainavas atsegšana talkās turpināsies. Tagad stāvu kā skatuves priekšā – ir iznācis programmas vadītājs, bet aizkari pilnībā nav atvilkti. Paverot tos, varēs redzēt vairāk. Savulaik, iekārtojot kāpnes, noeja bijusi gar kraujas malu, tad gar upes malu un tur bijusi lecampāreja pa betona blokiem. Divi vēl saglabājušies, pārējos straume nolikusi, kur gribējusi,” pastāsta Līga un atklāj, ka plānos ir arī atsegt Miglas iezi. Tas paslēpies no cilvēku acīm un jūtas labi. Ļauj sevi ieraudzīt tikai no sāniem. Miglas iezim arī būs pieeja. Miglas iezis ir Zvārtes ieža dvīņubrālis. Aiz tā ir tāda pati krauja kā Zvārtes ieža, tikai tā ir apaugusi ar kokiem un garāmejot pat nevar iedomāties, kāda tur slēpjas brīnumaina krauja.
Tūristi diezgan bieži jautājuši par vilkiem un lāčiem, vai tie arī dzīvo šaipusē. Līga vien atbild: “Ja tagad prasītu, atbildētu – jā.” Tā teikt viņai ir pamats. “Katru gadu lācis noiet pa upi. Pērn bija 6.jūlijā, šovasar 15. jūlijā. Zinu skaidri, jo cilvēki, kuri kājām bija atnākuši no Kārļiem līdz Zvārtes iezim, rādīja fotogrāfijas. Mālainos dubļos ieraudzīja pēdas. Tas bija jauna lācēna pēdu nospiedums. Fotogrāfiju rādīja čehi, viņi bija nobijušies,” pastāsta gide. Viņa ievērojusi, ka pēc ciemošanās pie Zvārtes ieža, pastaigām pa takām nogurušie, dusmīgie, neapmierinātie, nervozie un kašķīgie cilvēki pārvēršas. “Te skrējiens apstājas. Katrs šurp atbraucis ar savu mērķi. Vieni grib pabūt dabā, citi – sarīkot pikniku, dažs tikai atskrien uzmet iezim acis un prom ir. Tā darīja kāds japānis, kurš atbrauca ar riteni, aizskrēja līdz iezim un brauca prom. Zvārtes iezis bija viņa brauciena maršrutā, viņš to apskatīja,” vērojumus izpauž Līga Eglīte un atzīst, ka pēc pastaigām cilvēki prom brauc laimīgi, apskaidroti. “Te brauc kārtot problēmas attiecībās, veidot jaunas. Nu, ir pie Zvārtes ieža kas īpašs,” bilst par Zvārtes Raganu sauktā. Zvārtes iezis ir saudzējams. Tam ik brīdi pāri dara dabas spēki – vējš, lietus, sals, tad nu vismaz cilvēki pratuši pasargāt. Pret šo vietu Amatas krastā veidojas kāda īpaša attieksme. Te var satikt klusumu. Gribas to izbaudīt. “Ne viens vien brīnījies, kā tāda vieta var būt un nav apbūvēta. Ir bijuši arī tūristi, kuri jautājuši, vai tuvumā nevar nopirkt zemi,” ikdienu atklāj gide un pastāsta, ka sākumā nesapratusi, kāpēc īpaši tie, kuri pie Zvārtes ieža pavadījuši ilgāku laiku, prombraucot viņai saka paldies. “Laikam jau nemaz nav tik daudz vietu, par kurām teikt paldies. Visur apkārt un blakus trokšņi, cilvēku bari. Te nejūt civilizāciju, te ir miers.Te var būt ar sevi divatā. Un līdzās ir dabas veidots mākslas brīnumdarbs,” domās dalās Līga Eglīte. Zvārtes iezis ir viens no tiem dabas objektiem, kas ļoti daudz iemūžināts fotogrāfijās. Nav izdevuma par skaistām vietām Latvijā, kurā nebūtu Zvārtes ieža attēla. Padomju gados to popularizēja Amatas ūdenstūristi. Viņi tā pakājē rīkoja salidojumus. Tagad par brīnumaino smilšakmens iezi pasaules ziņas ved katrs, kurš to reiz redzējis. Sarmīte Feldmane
Komentāri