Vēlēšanu rezultāti. Ir ieguvumi un bažas

“Vēlēšanu rezultāti ir tāda lieta, kur vienmēr ir gan plusi, gan mīnusi,” saka kādreizējais Vidzemes Augstskolas, tagad Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns, ko “Druva” aicināja uz interviju, lai lasītājiem vairāk skaidrotu, kā vērtējami vēlēšanu rezultāti.

– Skatoties arī uz daž­viet Eiropā redzamām tendencēm, kur pēdējos gados labējās un galēji labējās partijas Eiropā ir guvušas vairākas būtiskas uzvaras gan nacionālajās, gan reģionālajās vēlēšanās, laikam var teikt, ka arī pie mums rezultāti varēja būt trakāki. Saglabājām eiropeisku virzienu. Kā vērtējat kopējo ainu?
– Tādā ziņā, jā. Es gan nevarētu teikt, ka pie mums tas lielākais drauds būtu bijis no labējām partijām. “Latvija pirmajā vietā” un Aināru Šleseru man būtu grūti nosaukt par labējiem. “Suverēnā vara” arī politiskajā sadalījumā drīzāk būtu kreisie. Bet tieši atbildot uz to domu — jā, skaitās ļoti labi, ka mums it kā proeiropeiskie spēki saglabāja vairākumu. Domāju, to veicināja tas, ka Andris Kulbergs četrus mēnešus pirms tam tika pie varas kā valdības vadītājs. Un viņš iepatikās cilvēkiem. Viņš daudziem iedeva cerību. Viņš arī ļoti daudz sasolīja. Tāpat arī lietoja reklāmas saukli — “Mums ir risinājumi!”

Stingri ņemot, es nekādus viņa izdarītos darbus neesmu redzējis. Piemēram, Dans Titavs laikrakstā “Diena” viņu bija nosaucis par tukšu muldētāju. Ir liels risks, ka tā tas arī varētu būt, jo darbi viņam nav bijuši. Klasiski visu laiku tiek vainota iepriekšējā valdība.

– Kas gan varbūt vienkāršāk, kā pateikt, ka tie iepriekšējie labi nestrādāja, vai ne?
– Nu, labi, tiktāl, jā, bet tagad tas ir beidzies. Vairs nevienu nevar vainot, nu būs jādarbojas. Vēl Kulbergs ir izteicis frāzi, ka ir jāveic kursa maiņa. Politikas zinātnē kursa maiņa varētu būt, piemēram, Krievijas vai galēji labējā virzienā. Viņam kāds varētu pamācīt, ka vismaz politiski Latvija saglabā esošo kursu — stingru piederību Rietumu Eiropai. Ja viņš runā par ekonomiku, tad tomēr vajadzētu izteikties precīzāk.

– Viņa plusi ir arī viņa mīnusi — cenšoties būt visiem “čoms” un runāt saprotami, Andris Kulbergs dažkārt pāršauj pār strīpu.
– Jā, varbūt, bet nepaies ilgs laiks, un cilvēkiem sāks interesēt reālie darbi un atbildes uz solījumiem, tad var sekot milzīgākā vilšanās. Tik daudz sasolīt nav labi. Tūlīt nāks smagie un grūtie jautājumi, piemēram, par “Air Baltic” un “Rail Baltica”, un tie būs jārisina.

Bet vēl paturpinot, riski ir tādi, ka “Apvienotajam sara­k­stam” ir visdažādākie cilvēki un visdažādākās intereses. Mani uzmanīgu dara, ka, piemēram, tur ir restorānu biedrības vadītājs Jānis Jenzis, kurš visu laiku raud un gāna iepriekšējās valdības par to, ka nozarei vajag pazemināt pievienotās vērtības nodokli (PVN). Vēl ir tāds it kā zemnieks Dimants, kurš iemantoja popularitāti protesta akcijā ar mēslu mucu. Vārdu sakot, ir dažādu biznesu cilvēki, kas visi spiež uz savām šaurām interesēm. Ja mēs tagad viņiem samazināsim PVN. Tad rodas jautājums — bet, draugi, mīļie, kurš tad maksās to PVN?

– Vai ne? No kā dzīvosim?
– Nepaies ilgs laiks un būs arī jautājumi no skolotājiem, no mediķiem, arī drošībai vajadzēs naudu. Un tas būs grūti.

– Šķietami tas ir Andra Kulberga pluss, ka viņš nāk no uzņēmējdarbības vides, bet nedrīkst aizmirst, ka valsts tomēr nav uzņēmums.
– Tieši tā! Precīzi — valsts nav uzņēmums. To arī daudzi ir pateikuši. Turklāt ir vairāk jādomā, ko publiski runā. Kad Kulbergs vēl bija opozīcijā, man personīgi ļoti traucēja tas, ka viņš publiski solīja iespļaut sejā Dainim Īvānam. Vēl joprojām sociālajos medijos var redzēt, ka daudzi no inteliģences to viņam piemin.

– Tas bija neglīts gājiens.
– Ļoti. Es šeit negribu apspriest Stambulas Konvenciju, bet tā nedrīkst darīt pat, esot opozīcijā. Rietumu tradīcijās, ja tu kļūsti par premjeru un tev tāda lieta ir bijusi, tad nekavējoties ir jāatvainojas. Nekavē­joties.

– Šķiet, tas pie mums vēl klibo.
– Bet, re, Dombravam Kul­bergs diezgan ātri atvainojās. Šī lieta tomēr traucē, jo nu spļaušana, tas būtu tāda krievu stila tradīcija. Viedokļi mums ir un būs visdažādākie, bet tā nedrīkst rīkoties.
Un vēl Andrim Kulbergam nav savas partijas, komandas aiz viņa. Kulbergam ir tāds risks, ka viņš tajā apvienībā būtībā ir viens pats.

– Cik saprotu, viņš nav nevienā partijā iestājies?
– Nē, nav gan. Ja atceramies Andris Šķēle tāpat iesāka, līdz vienā mirklī partijas viņu izmeta laukā, un tad Šķēle dibināja savu “Tautas partiju”. Ir jau skaidrs, ka vienā brīdī, agri vai vēlu, nāks virsū atbildība. Kaut kad var pietrūkt aizmugures. Manuprāt, teiksim, Smiltēnam un Tavaram nav ļoti laba reputācija, īpaši jau Edvardam Smiltēnam. Un, domāju, nav noslēpums, ka viņš jau sen sapņo par ārlietu ministra amatu.

– Bet, atgriežoties pie vispārēja vēlēšanu rezultātu vērtējuma?
– Rietumos priecājas, ka pie mums klasiskie populisti nepaņēma varu. Es varbūt nelietotu vārdu “labējie”, jo populisti var būt arī “kreisie”. Mums tā atšķirība un arī unikalitāte ir tas, ka dzīvojam blakus Krievijai un mums vairāk vai mazāk ir šis Krievijas un Baltkrievijas apdraudējums. Baltkrievijas — sais­tībā ar migrantiem. Līdz ar to mums ir tīrākā izdzīvošanas politika, ka mēs nevaram atļauties savēlēt tādus, kas varētu “sākt kursa maiņu”, kā teica Kulbergs. Es domāju — vai nu apzināti vērsties Krievijas virzienā, vai arī to darīt sava stulbuma un neapdomības dēļ. Es šeit domāju Brēmani, kuram, manuprāt, faktiski viss ir vienalga.

Vēl viena lieta, atgriežoties pie tā, ka Andris Kulbergs četru mēnešu laikā iepatikās vēlētājiem, viņš pārvilka sev daudzas balsis, pirmām kārtām jau no “Jaunās Vienotības”, no “Zaļo un Zemnieku savienības” un varbūt arī no “Nacionālās apvienības”.

– Arī “Latvijai pirmajā vietā” un Aināram Šleseram, jo pirms tam šķita, ka arī viņiem būs vairāk balsu.
– Jā, arī viņiem. Taču pie esošā drošības apdraudējuma “Nacionālajai apvienībai” varētu būt 50 +1 balss, bet nav. Tie visi aizplūda pie Andra Kul­berga, turklāt, pie šī viena cilvēka, nevis visa politiskā spēka. Tas straujais lēciens uz augšu bija pašās beigās. Ja tik strauji uzkāpj, tad tik liels atbalsts nevar ilgi saglabāties, būs arī straujš kritums. Tā labā lieta ir tā, ka, ja nebūtu Kulberga valdības, tad, iespējams, būtu daudz vairāk balsu “Latvijai pirmajā vietā”. Es nezinu, vai arī “Suverēnajai varai”, bet gribētu cerēt, ka ne. Viņi gan daudz strādāja uz visādām praktiskām lietām, kas ļoti cilvēkus pavelk līdzi.

– Jā, piemēram, krasi iestājas pret vēja ģeneratoriem, kas nenoliedzami piesaista cilvēkus.
– Jā, arī partija “Austošā Saule Latvijai”, kam varbūt dažas idejas pat būtu labas, pilnībā un kategoriski nostājas pret visiem vēja parkiem. Tas nozīmētu pilnīgu atpalicību no Lietuvas un Igaunijas. Un no kurienes tad mēs to enerģiju ņemtu, lai segtu arvien pieaugošo vajadzību pēc elektroenerģijas?

Tātad labā ziņa ir tā, ka Kulbergs neļāva populistiskajām partijām savākt pārliecinoši daudz balsu. Taču ilgtermiņā, nav šaubu, ka viņa popularitāte kritīsies un tad ir risks, ka populistiem atkal atbalsts pieaugs. Tiesa gan vidus posmā, starp vēlēšanu periodā, politika interesē maz. Tuvojoties vēlēšanām, tad atkal tam pievērsīsies vairāk. Tātad, kā jau es sākumā teicu, ir savi plusi un mīnusi.