Latvijas valsts sarkanbaltsarkanā karoga krāsu un to salikuma vēsture sniedzas tālā pagātnē. Tā pamatā ir seno cēsnieku kara karogs no XIII gadsimta. Par to vēsta „Vecākā Livonijas Atskaņu hronika” vācu valoda. Heraldikā sarkanā krāsa nozīmē drosmi, cīņu, varonību, bet baltā – cēlumu, atklātību, arī padošanos.
Latvijas karoga pašreizējo dizainu izstrādājis mākslinieks Ansis Cīrulis 1917. gada maijā. Baltā josla karoga vidū simbolizē latviešu tautas likteņupi Daugavu, bet sarkanā krāsa – par brīvību kritušo cīnītāju asinis. Zem sarkanbaltsarkanā karoga 1918. gada 18. novembrī Nacionālajā teātrī tika proklamēta Latvijas Republika.
LR Satversmes sapulce 1922. gada februārī to apstiprināja par valsts karogu. Sarkanbaltsarkanais karogs bija valsts karogs līdz 1940. gada 25. augustam. Karogu pēc tautas spiediena sāka atzīt tikai 80. gadu beigās. Un pēc Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijas lēmuma 1990. gadā sarkanbaltsarkanais karogs tika atzīts par valsts karogu. Un 27. februārī tas tika pacelts virs Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija, Ministru Padomes, izpildkomiteju un citām oficiālajām ēkām.
