Ogu, sēņu un ābolu laikā Inešos

Dzidra Zēģele steidzas uz Sproģu purvu palasīt brūklenes. Viņa atzīst, ka šovasar brūkleņu maz, melleņu nebija, toties sēņu un beku gan daudz.

“Meži izcirsti, kur ej, cirsma, vēja lauztie koki nav novākti, guļ, izgāzti ar saknēm. Bet katram ir savas sēņu vietas. Piemēram, tepat Silā sēņo visi un visiem pilni grozi,” stāsta Dzidra.

Viņa un vīrs Aivars sevi dēvē par vasarniekiem. Inešu “Līča Gaigalos”, Aivara dzimtajās mājās, tiek pavadītas vasaras. “ Pie vīramātes braucām ravēt, vākt sienu, rakt un stādīt kartupeļus. Abi esam pensijā,    ko pensionāriem vasarā Rīgā darīt?    Te ir dārziņš, ejam ogās, sēnēs, strādājam, apkārtne jākopj. Rudeņos, ja drēgns, var iekurināt krāsni, arī ēdienu, tāpat kā agrāk laukos, gatavojam uz malkas plīts. Rudenī novācam ražu un braucam uz Rīgu,” pastāsta Dzidra un uzsver, ka vīram ir svarīgi būt dzimtajā pusē.
Viņa pati ir kuldīdzniece, atzīst, ka par piebaldzēniem ir daudz mītu, bet viņi    ir labi, izpalīdzīgi kaimiņi.

Vasara paskrējusi ātri. “Katru gadu jau kaut kas izaug, kaut kas ne. Kurzemē ražas ir katru gadu, bet šogad skāra lietavas, nodarīja postu. Te, Piebalgā, maijā bija mīnuss četri grādi, daudz kas nosala.    Vasarā ilgi nelija, augustā sāka līt, tagad mālainajā zemē kartupeļi sāk pūt, dažam ceram tikai pāris lielo bumbuļu. Toties ir ābolu pilni zari, bija upenes, jāņogas nevarēja visas nolasīt, dārzā arī zemenes. Nav par ko sūdzēties,” pārdomās dalās Dzidra.

Viņa uzskata, ka Inešos, Vecpiebalgā vasarā nevar būt garlaicīgi, ja vien grib ko redzēt, kur pabūt, satikties, ir dažādi svētki, koncerti.” Tūristu brīvdienās daudz. Vecie cilvēki priecājas, ka ir kafejnīca, var aiziet paēst siltu zupu, ja esi viens un negribas gatavot, tā ir iespēja. Vēl pagājušajā vasarā kafejnīcas nebija. Inešos ir jauki un darbīgi cilvēki,” teic Dzidra un uzsver, ka pilsētnieks vislabāk var novērtēt svaigo gaisu, putnu čivināšanu, tikko svīst rīta gaisma. Dzidrai un Aivaram jau vairākas vasaras ir draugs, par kuru viņi rūpējas. Tas ir stārķis.

“Nāk pat trīs, piecas reizes dienā. Eju uz Dzirnavu dīķi makšķerēt sīkas zivtiņas. Patīk viņu pabarot, ne tik daudz makšķerēt. Viņš    jau nenāk tikai pie mums, arī pie kaimiņiem, bet viņi pa dienu darbā. Rudenī katru gadu gaidām, kad atlidos atvadīties. Vienu gadu atveda sievu un bērnus parādīt, tie klāt nenāca. Aivars gribēja stārķeni pacienāt ar zivi, bet stārķis paķēra un apēda. Tad gan vīrs teica, ka mūsu draugs izblamējies. Pērn un arī šogad pāris izaudzināja divus stārķēnus,” par draugu pastāsta Dzidra. Viņa ievērojusi, ka parasti stārķi no ligzdas prom dodas 15. vai 20. augustā. “Atlido visi, apmet loku ap māju un prom ir. Šovasar tas notika jau 8.augustā. Tad viņi dodas uz sapulcēm, gatavojas aizceļošanai,” saka Dzidra un piebilst, ka, spriežot pēc stārķu gatavošanās aizlidošanai, rudens varētu būt agrs, kaut nekas cits pagaidām par to neliecina.