Noķert pūķim labvēlīgu vēju

Cēsnieki Dmitrijs Gormaļovs ar sievu Ivetu, sešpadsmitgadīgo Adrianu un divpadsmitgadīgo Annu teic, ka viņu aizraušanās ir pūķmānija — gan to darināšana, gan, protams, laišana gaisā.   

Tā sākās 2007. gadā ar pirmo nopirkto triku pūķi. Šobrīd ģimenes arsenālā ir gan vienkāršākie izklaides pūķi, gan triku pūķi, kas ir vadāmi, gan vilcējpūķi, kā arī divi kaitošanas bagiji. Viņi paši taisa pūķus, izbraukuma pasākumos un savā darb­nīcā Stalbes pusē ierāda papīra pūķu meistarošanu ikvienam interesentam.

Svarīgākais — pareizi piesiet auklu

Līdz pat 2016. gadam Dmitrijs lidināja pirktos pūķus, pats negatavoja. Bet tad piezvanīja kāda televīzijas raidījuma producenti un apvaicājās, vai pats arī taisa pūķus. “Atbildēju, ka varu mēģināt. Man bija divas nedēļas laika apgūt šo prasmi. Atkal skatījos internetā un man pat izdevās,” pastāsta pūķotājs. Pēc raidījuma viņu sāka aicināt pasākumos rīkot pūķu gatavošanas darbnīcas. Līdz kādā brīdī tapa arī darbnīca, kur uzņemt apmeklētājus — šķūnītī, kas bija uzcelts malkas glabāšanai, tapa darbnīca, un malka joprojām tiek turēta ārā. “Tagad pūķu darb­nīcai ir desmitais gads, esam bijuši ļoti dažādos pasākumos, satikuši interesantus cilvēkus, un jāteic, ka pūķu lidināšana pat palikusi otrajā plānā, vasarā pirmajā plānā ir darbnīca. Darbnīcas moto — dalīties zināšanās, jo tieši iegūtās iemaņas ir visvērtīgākās — pūķis var saplīst, bet cilvēks prot uztaisīt jaunu,” vērtē cēsnieks un piebilst, “prieks par pūķu izgatavošanu un pēc tam laišanu gaisā ir liels ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, kas ikdienā strādā vadošos amatos un ir ļoti nopietni.” Un lai gan ģimenei pūķošana ir hobijs, arī dēls Adrians un divpadsmitgadīgā Anna ir iesaistījušies apmeklētāju uzņemšanā, viņi vada darbnīcas, jo bērniem vislabākā saziņa veidojas ar vienaudžiem.

Pūķa pagatavošana ir vienkārša — noteiktā formā ir jāizgriež papīrs, jāsaloka un jāveido, tad jāpiesien aste, Dmitrijs atklāj, ka būtiskākais ir pareizi piesit auklu, kas vada pūķi. “Galvenais iemesls, kāpēc pūķis nelido — aukla piesieta nepareizi. Kad pie jūras redzu cilvēkus, kas cenšas palaist gaisā veikalā pirktu pūķis, bet tas nelido, esmu palīdzējis pārsiet auklu un viss notiek. Svarīgi, lai veidotos pareizais leņķis lidošanai, un pūķis aizlido.”

Tāpat cēsnieks atklāj, ka tikai multfilmās var redzēt, ka tad, ja pūķi palaiž vaļā, tas aizlido debesīs. Īstenībā tas pēc brītiņa nokrīt zemē, jo kā teic Dmitrijs, pūķim vajag dīdītāju, bez tā tas nelido.      

Katram savs vēja spēks

Ar pūķi var skriet ne tikai gar jūras malu, bet to var lidināt gaisā, braucot ar bagiju vai vizinoties ar laivu, ziemā ar slēpēm, slidām vai ragavām. Un ir pūķi, kurus var lidināt pat suns, kā to darījis Gormaļovu ģimenes mīlulis. Suns ir klāt arī darbnīcās, kur mazākie bērni, kas ātrāk nogurst no pūķu gatavošanas, ir priecīgi to pabužināt suņuku.

Visbiežāk Dmitrijs ķer pūķim labvēlīgu vēju Priekuļu pļavās, pie jūras Vitrupē vai ziemā kaitojot uz Ungura ezera, kas ir piemērots tamdēļ, ka pie tā var piebraukt no visām pusēm, tamdēļ derēs ikviena virziena vējš, galvenais ir atbilstošs vēja stiprums. Mazajiem pūķiem ideāls ir vējš trīs līdz pieci metri sekundē, septiņi jau būs pa daudz, pūķis vairs negribēs klausīt. Savukārt lielākiem skaistais lidojums sākas, kad vēja stiprums sasniedz septiņus līdz desmit metrus sekundē. Lielāks pūtiens gan pūķošanai jau kļūst bīstams. Vislabākais vējš parasti ir pavasarī un rudenī.

Stāstot, ko pašam vēl gribētos izmēģināt, cēsnieks teic, ka vēlētos iemācīties vindsērfingu, kā arī vēlreiz aizbraukt uz Dāniju, kur septembrī ir trīs dienu pūķu festivāls. Tur vienā salā ir pludmale, kur no rīta bēgums ir tik liels, ka pludmales zona veidojas trīs kilometru dziļumā un 15 km platumā, ideāla vieta braukšanai ar mašīnām un pūķošanai. Visticamāk, tas būs sapnis, ko piepildīt nākamgad.

Bet domājot par mirkļiem, kas spilgti palikuši atmiņā, Dmitrijs teic, ka tās noteikti ir pirmās reizes, kad izdevās pūķi palaist lidojumā, tāpat pirmie braucieni ar bagiju un pūķi, izjūtot, kādu spēku vējš var attīstīt. Ziemas kaitošanā arī ir mirkļi, kad vējš dzen un priekšu un sieva vīru vairs nevar redzēt, pa rāciju, jautā, vai viss kārtībā, vai vēl dzīvs. Kad pūķis sagriežas pretējā virzienā, ir gadījies nokrist uz ledus tā, ka pat ar visu ķiveri acīs zvaigznītes sagriežas, bet krastā jātiek. Tāpat bijuši brīži, kad pūķis izrauj no bagija un braucējs attopas ar smiltīm mutē. Ir bijuši piedzīvojumi, kad izbraukuma darbnīcā vējš aiznes telti pa gaisu un jāsāk viss no sākuma.

No bērnības traumas līdz gandarījumam

Lai gan varētu šķist, ka pūķa laišanas prieks nāk jau no bērnības, Dmitrijs smejot teic, ka īstenībā tā ir bērnības trauma: “Kad man bija gadi septiņi, Cēsu universālveikalā man nopirka pūķi, ko izmēģināju pilsētas stadionā, bet pūķis nelidoja. Pēc tam ar draugiem pamēģinājām to piesiet pie velosipēda, bet tas saplīsa. Vēlāk tehniski domājošiem jauniešiem paredzētajos žurnālos par izgudrojumiem lasīju, kā uztaisīt pūķi un citus lidojošus elementus, bet neizdevās pagatavot tādu, kas lido, tamdēļ atmetu ar roku.

Jau pieaugušā vecumā domāju, nu nevar būt, ka nemāku laist pūķi. Savos 27 gados nopirku pūķi, pie ezera mēģināju palaist, bet tas atkal nelidoja. Man neizdošanās nedeva mieru. Tobrīd jau bija pieejams internets, meklēju, noskaidroju, ka pie ezera ir gan termālās vēja plūsmas, vējš atduras pret kokiem un veidojas atpakaļplūsma jeb vēja ēna, tāpēc pūķis tur nevar lidot. Vajag klaju vietu — vismaz kilometru garu, kur pūķim ieskrieties. Atcerējos par Garkalni, kas ir starp Priekuļiem un Jāņmuižu, aizbraucām ar sievu un draugu un, jā, izdevās mums visiem! Ar to arī interesei par pūķošanu maisam gals bija vaļā. Daudzi tika saplēsti, remontēti, mācījāmies vērot laiku, atrast piemērotākas vietas, vēlāk jau iegādājāmies bagijus, ziemā braucām ar slēpēm un laidām gaisā pūķus un priecājāmies par dabas spēku.”

Lai varētu laist pūķi, jānoķer gan atbilstošs vējš, gan ziemā segums — uz ledus jābūt nedaudz sniegam un nevar būt pārāk slapjš. Ir ziemas, kad pūķis ne reizi neuzlido. “Tad skumstam, ka nav izdevies, jo sajūtas, kad palaid pūķi un tas lido, ir neaprakstāmas,” teic pūķu dīdītājs. Tā Dmitrijs pats sauc cilvēkus, kas laiž pūķus. “Tas ir tāds bērnišķīgs prieks, ka izdodas palaist kaut ko, kas neizskatās pēc lidaparāta. Man ir mazi pūķīši, ko var ietilpināt mugursomā, esmu ņēmis līdzi komandējumā uz Itāliju, arī mašīnā bagāžniekā vismaz viens vienmēr ir līdzi, lai tad, ja ir atbilstoši laikapstākļi, var noķert mirkli pūķoties. Tas arī labi palīdz izvēdināt galvu.” Visvairāk Dmitrijam patīk triku pūķis, kas vienmēr ir līdzi mašīnas bagāžniekā — nejauši vai jauši, bet tieši ar triku pūķi cēsniekam aizsākās mīlestība uz pūķošanu.

UZZIŅAI

Pūķi ir ļoti dažādi. Ir arī spēcīgi vilcējpūķi, kas spēj pavilkt vairāku tonnu smagu kuģi, tā ietaupot degvielu. Pilotpro­jektā radīti tādi, kas virpuļojot rada elektrību un nodrošina zaļo enerģiju. Gan Latvijā, gan citviet notiek pūķu festivāli, savukārt Olimpiskajās spēlēs 2024. gadā burāšanas programmā debitēja jauns ūdens sporta veids — kaitbords jeb pūķošana.