“Druva” saņēma vēstuli no Ievas. Viņa raksta par savu tēti Vladislavu, kurš ir ne tikai mednieks, kā saka Ieva, viņš esot arī īsts dabas draugs. “Tas viss sākās bargās ziemas pirmajās dienās, kad nevienam cilvēkam nevajadzētu palikt vienaldzīgam pret meža zvēriem, kuri nereti biezā sniega dēļ nevar palīdzēt paši sev. Tēvs, kaislīgs dabasmīlis un mednieks vārda vispozitīvākajā nozīmē, nespēja nostāvēt malā un noskatīties, ka meža zvēriņam nav ko ēst, tādēļ izveidoja barotavu. Ik vakara brauciens uz jauno barotavu bija jau kā rituāls, izrādījās, ka pūles nebija veltīgas. Šobrīd ir piebarotas un paēdušas vairāk nekā 40 mežacūkas. Taču galvenais šajā stāstā ir kas cits. Proti, četri sivēni, kuri palikuši bez mātes, par savu vadoni un aizstāvi uzskata manu mīļo tētiņu. Šie sivēni, kuri visu ziemu regulāri apmeklēja barotavu, ir brangi paēduši un ļauj pat tētim pakasīt aiz auss, paglaudīt muguras, tā paužot neviltotu mīlestību pret cilvēku, šķiet, meža zvēriem tas nav raksturīgi. Kad mēs braucam uz barotavu, sivēni skrien pretim mašīnai un droši nāk klāt,” raksta mednieka meita Ieva. Liene Lote Grizāne
