Uzņēmuma “Vinda” direktors Varis Ādamsons kopā ar dažiem nozares pārstāvjiem viesojās Amerikā, apmeklējot šīs valsts specializēto ūdenssaimniecības izstādi “Weftec 2014”.
Viņus turp uzaicināja ASV vēstniecība Latvijā. Izstāde notiek katru gadu, vienreiz – Čikāgā, otru – Jaunorleānā, kurā tā bija šogad. Jāatgādina, ka 2005.gadā Jaunorleāna piedzīvoja postošu dabas katastrofu, ko atnesa viesuļvētra “Katrīna”.
V. Ādamsons atzīst, ka šo nevar saukt par ekskursiju klasiskā izpratnē, jo pirmajā vietā bija profesionālie pasākumi. Taču atlicis arī brīdis redzēt kaut ko vairāk, iepazīt pilsētu un Ameriku, kur viņš viesojās pirmo reizi.
“Pirmais secinājums – Amerikā dominē vārds – liels,” saka V. Ādamsons. “Tur viss ir liels, arī mūsu profesionālajā jomā. Bijām notekūdeņu attīrīšanas iekārtās, kurās uzbūvēti četri milzīgi rezervuāri. Darbināts tiekot tikai viens, bet uz jautājumu – kāpēc četri – atteica, ka tā ļoti labi izskatoties. Ceļi plati, automašīnas lielas, jaudīgas. Iznomājām 12 vietīgu busiņu, kas bija aprīkots ar 5,9 litru benzīna dzinēju. Mums tas šķiet kaut kas nesaprotams.”
Plūdu sekas pilsētā redzamas joprojām, bet pēc 2005.gada nelaimes ļoti domājot, kā nodrošināties pret to. Pilsētai cauri tek Misisipi, kuras krastā uzbūvētas betona sienas, arī ap pilsētas attīrīšanas iekārtām uzbūvēta četrus metrus augsta siena.
V. Ādamsons stāsta, ka viņi iepazīstināti ar jauno rajonu apbūvi: “Pēc “Katrīnas” apmēram ceturtdaļa iedzīvotāju pameta pilsētu, tagad tās vadība sākusi aktivitātes, lai dabūtu viņus atpakaļ. Tiek būvētas jaunas mājas, kuras piedāvā ar izdevīgiem noteikumiem. Interesanta ir privātmāju apbūve, visas būvētas uz pāļiem, paceltas vismaz metru virs zemes.”
Līdztekus profesionālām ekskursijām latvieši paspējuši vakarā ar senlaicīgu kuģīti izbraukt pa Misisipi, pabūt Otrā pasaules kara muzejā, kurā iespaidos gatavi dalīties vīri, kuri 1944. izcēlās Normandijā. Apmeklējuši muižu, kur risinājušies daži romānā “Vējiem līdzi” aprakstītie notikumi. Tā kā Jaunorleānas apkaime ir ļoti purvaina, ar laivu braukuši skatīties aligatorus.
“Tas bija interesants piedzīvojums. Iekāpām laivā, un tās vadītājs pēkšņi sāka atdarināt vardes kurkstēšanu un saukt kādu vārdu. Domājām, tas pa jokam, bet pēc brītiņa skatāmies – pie laivas patiešām piepeld aligators. Gids to pabaroja, tad pabraucām pa šiem ūdens klajiem, redzējām arī citus aligatorus. Lai arī Misisipi aligatori mazāki par krokodiliem, roku bāzt ūdenī tomēr negribējās,” saka V. Ādamsons.
Jaunorleāna saistās ar mūziku, ar džezu, un V. Ādamsons atzīst, ka mūzikas tur esot daudz. Uz ielām spēlē muzikanti, ir bezgala daudz krodziņu, kuros spēlē dzīvā mūzika. Interesanti bijis redzēt amerikāņu futbola spēli, kurā piedalījusies vietējā komanda “Saints”.
“Tas pilsētā ir vesels notikums,” saka V. Ādamsons. “Jau divas stundas pirms spēles galvenajā ielā, kas ved gar arēnu, tiek slēgta satiksme, lai cilvēki var netraucēti nokļūt uz spēli. Arēna uzņem 75 tūkstošus, un, manuprāt, 65 – 70 tūkstoši tur bija. Tas vietējiem ir pasākums ar ēšanu, dzeršanu, līdzi jušanu. Nopirkām biļetes augšējā sektora pēdējās rindās, kur tās maksāja 70 dolārus. Var tikai minēt, cik maksā biļetes labākajos sektoros.
Atmosfēra labi parādīja, ka cilvēkiem tie ir svētki. Ir ne tikai spēle, bet vesels šovs ar dažādām akcijām. Šoreiz dalīja lentītes cīņai pret krūts vēzi, pirms spēles sākuma uz laukuma tika aicināti un sveikti ārsti, kas cīnās pret to.
Bija interesanti pavērot divas līdzjutējas – , cik sapratu, māti ar meitu. Meitai 40 – 50 gadi, mātei kādi 80, viņa sēdēja ratiņkrēslā, taču abas no sirds juta līdzi. Kad komanda guva punktus, abas savstarpēji sasita plaukstas, atzīmējot veiksmīgo izspēli. Kopumā viss pasākums ilga kādas četras stundas, kas bija pilnas pozitīvu emociju!”
Ceļotājs atzīst, ka pēc vienas pilsētas nevar spriest par visu Ameriku, kas ir ļoti liela un daudzveidīga valsts. Taču radusies vēlme tur aizbraukt kā vienkāršam tūristam, lai izjustu šo valsti pilnvērtīgāk. Jānis Gabrāns
Komentāri