Cēsniece Alvīne Raituma jeb Alisha ir jogas pasniedzēja. Sākotnēji strādāja Rīgā, bet ar šo rudeni arī Cēsīs ir iespēja pieteikties grupas vai privātām jogas nodarbībām. Kā norāda Alvīne, joga ir kaut kas tāds, kas noteikti pēdējos desmit gadus nav svešs arī Latvijā un Cēsīs.
Var teikt, ka joga ir sena dvēseles pašizziņas zinātne. Tas ir ceļš, kura laikā izzinām sevi – gan garīgi, gan fiziski. Alvīne
pirms sešiem gadiem sāka pastiprināti apgūt jogu, bet pēdējos divus sevi sauc par jogas pasniedzēju. “Druva” mēģināja uzzināt kaut ko vairāk gan par Alvīni, gan to, kas tad ir joga. – Kā tu nonāci līdz jogai? – Kas ir joga? Mūsdienās par jogu ir dzirdējuši visi, bet, ko tas nozīmē, zina retais. Joga nav tikai vingrošana uz paklājiņa. Tas ir darbs ar sevi, arī garīgs darbs. Joga ir vienotība – ķermeņa, prāta un dvēseles harmonija. Joga ir ceļš pie sevis paša. Mana pieredze rāda, ka pat cilvēki, kuri divus gadus nāk pie manis uz nodarbībām, to mēdz aizmirst. Arī es sākumā neizpratu, kas ir joga. Ar jogu sākotnēji nodarbojos tikai savam ķermenim, lai būtu labā formā. Tikai vēlāk, kad sāka brukt materiālās pasaules ilūzijas, dzīve pati solīti pa solītim man parādīja, ka joga ir arī mans ceļš pie sevis. Pie mana patiesā Es. Man šī apziņa nāca caur smagu mācībstundu – ka es neesmu mans ķermenis. It kā šķiet viegli saprotama lieta, bet patiesībā mana pieredze un novērojumi kā jogas pasniedzējai, strādājot diendienā ar cilvēkiem, rāda, ka tā nav viegla atklāsme un tas nenotiek vienā dienā. Bet tas ir tā vērts. Mēs ļoti ciešam šīs maldīgās identifikācijas dēļ – es esmu mans ķermenis. Un kas seko? Seko – es būšu laimīgs, ja …. Mēs visu dzīvi pakārtojam tam, skrienam un dzenamies, lai apmierinātu dažādas vajadzības, nemitīgas vēlmes un jutekļus. Arī man bija tāds posms. Bet joga iemācīja, ka es varu būt laimīga nevis tad, ja man būs tas un tas, un vēl kaut kas. Man pietiek ar to, ka es esmu. Un mēs nereti esam aizmirsuši būt. Lielākā daļa no mums nemaz nedzīvo. Cilvēki kavējas pagātnē vai sapņos lidinās nākotnē. Bet dzīve ir šeit un tagad. Un tas ir tas, ko mēs mācāmies jogā – vispirms apstāties. Un beidzot būt. Ieklausīties sevī. Tas ir tas, ko es arī mācu jogas nodarbībās.
– Esat mācījusies par jogas pasniedzēju ārpus Latvijas?
– Jā, Joga Shiramoni – jogas skolotāju starptautisku titulu – ieguvu Austrijā Sivananda jogas skolotāju apmācības programmā. Šī ir starptautiski atzīta jogas pasniedzēja izglītība, kas ļauj man jogu vadīt jebkur pasaulē. Tā kā joga ir ne tikai mans darbs, mana profesija, bet vispirms tas ir mans dzīvesveids, tad ar ģimeni, vīru, ik gadu cenšamies sevi izglītot, attīstīt, dodamies uz jogas ašramiem, piemēram, šovasar trīs nedēļas dzīvojām Anandas ašramā Kalifornijā. Tā ir iespēja diendienā būt kopā ar cilvēkiem, kuriem arī joga ir kas vairāk nekā tikai vingrošana uz paklājiņa. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka cilvēki bēg no ārējās pasaules, dodoties uz šādām vietām kā ašramiem. Bet patiesībā tieši otrādi, ikdienas steigā mūsdienās cilvēki ir aizbēguši paši no sevis. Meklē piepildījumu ārpusē. Bet ārējā pasaule nekad mūs nespēs darīt patiesi laimīgus.
– Kāpēc nespēs darīt laimīgus?
– Jo tā ir mainīga. Vienkāršiem vārdiem runājot – vienu dienu spīd saule, bet citu līst lietus. Vienu dienu mēs vēlamies tālrunis Apple 5, bet nākamajā dienā jau iznācis Apple 6. Vienu dienu mēs esam veseli, citu – slimi. Vienu dienu mūsu bērns atnes mājās liecību ar desmitniekiem, citu ar trijniekiem! Tāda ir ārējā pasaule… Tās nepastāvība pati parāda, ka savu laimi tajā nevar balstīt. Viena vēlme pēc otras… Mūsu prāta daba ir būt nemierīgam. Tajā pašā laikā – mūsu ārējā pasaule ir mūsu iekšējās atspulgs. Mēs jogā redzam, kā sakārtot savu iekšējo pasauli. Vispirms sākot ar sevi, nevis ar citiem, mainās arī mūsu ārējā pasaule. Bet ir būtiska atšķirība, mēs varam būt laimīgi arī tad, ja ārējā pasaule brūk un gāžas. Jogā ir tāda ērgļa poza ar teicienu “Dzīves vētru centrā es stāvu rāmi.”
– Un kas ir laime?
– Laime ir apziņas stāvoklis. Es pazīstu cilvēkus, kuri ,paši sirgstot ar kādu slimību, spēj saglabāt sevī mieru un vēl palīdzēt citiem. Šādi cilvēki mani iedvesmo! Un man ļoti patīk mūziķa Renāra Kaupera paustais viedoklis: “Mēs esam dzimuši, lai būtu laimīgi ,lai citus darītu laimīgus, tas skan pārāk laimīgi, bet es ticu, ka tā tas ir. ” – Esat sākusi pasniegt jogu arī Cēsīs. Kāda ir cilvēku interese? – No rudens jogas nodarbības pasniedzu arī Cēsīs. Vispirms saņēmu vēstules no cēsniekiem ar lūgumu strādāt Cēsīs, pēc tam sāku vadīt privātas nodarbības, tad nolēmu arī cēsniekiem piedāvāt jogas nodarbības. Mani patīkami pārsteidz, ka tieši cēsnieki, piesakoties nodarbībām, man jautā – vai tā būs tikai vingrošana uz paklājiņa, vai kas vairāk. Un man ir prieks dzirdēt, ka viņi no šīm nodarbībām vēlas sagaidīt ko vairāk.
– Jūsu jogas pasniedzējas vārds ir Alisha, ko tas nozīmē? – Jā, šo vārdu es saņēmu no Svami Krijanandas, Ananda Jogas autora. Tas nozīmē Dieva aizsargāta. Kad šo vārdu saņēmu, man nebija nekādu jautājumu. Es sajutu Augstākā klātbūtni un aizsardzību! Tāpēc arī šajā vārdā esam nosaukuši mūsu jogas studiju. Es saku mūsu, jo es to nedaru viena, mans lielais atbalsts ir vīrs Mārtiņš Raitums. Viņš ar savu klātbūtni un atbalstu kā vīrietis un profesionāls sportists Ališas Jogas nodarbībās ienes savu – spēcīgu vīrišķo- enerģiju, struktūru un iedvesmu arī vīriešiem sākt nodarboties ar jogu. Liene Lote Grizāne
Komentāri