Gudri izlemt, kam uzticēties

Rīt 15. Saeimas vēlēšanas. Kā izvēlēties, par ko balsot, par vēstures mācībām, demokrātiju, kas jāsargā. Saruna ar Cēsu muzeja direktori Elīnu Kalniņu.

– Man ir skaidrs, par ko balsošu. Raugoties mūsdienu trauksmainajā pasaulē, kur demokrātija ir apdraudēta un vēlēšanas, piemēram, Ukrainā kara dēļ nevar notikt, jūtos priviliģēta, ka varēšu piedalīties brīvās un demokrātiskās vēlēšanās, ka manu brīvību izvēlēties neviens neierobežo.

Septiņus gadus profesionālajā jomā biju cieši saistīta ar Latvijas vēstures ekspozīciju par pretošanos okupāciju režīmiem. Šī pieredze man arvien palīdz nezaudēt orientierus. 1940. gada 21. jūlijā notika Saeimas vēlēšanas, kuras okupācijas vara deklarēja kā demokrātiskas, bet tajās nebija izvēles brīvības, bija viens saraksts un obligāta prasība piedalīties balsošanā. Ja neaizgāji, draudēja represijas. Ja biļetenā izdarīji kaut vienu atzīmi, tāpat. Jūtos priviliģēta, jo zinu, ka mūsu 15. Saeimas vēlēšanas ir brīvas, demokrātiskas. Zinu, cik  ir sarakstu, katrai partijai ir sava programma, savs premjera kandidāts, notiek publiskas diskusijas ar visu partiju kandidātiem. Priekšvēlēšanu laikā mēs, vēlētāji, klausāmies, domājam, vērtējam. Man nav jābaidās, ka, izdarot izvēli, man vai tuviniekiem var draudēt briesmas.

– No vēstures zinām, ka demokrātiskās vēlēšanās ievēlētais var kļūt par balstu autoritāram režīmam.
– Jā, tas ir satraucoši. Arī Hitlers nāca pie varas demokrātiskās vēlēšanās un zinām, kādas bija sekas. Vērojam, kas notiek ar demokrātiju ASV, kopš pie varas demokrātiskās vēlēšanās ievēlētais Tramps. Arī Orbāns Ungārijā tika ievēlēts demokrātiski. Manuprāt, vēlētājs savu balsi atdod tam, kam uzticas. Uzticēšanās ir svarīga visos līmeņos. Ikdienas dzīvē taču arī nespējam veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, ja nespējam viņiem uzticēties. Kad uzticēšanās iedragāta vai mazinājusies, rodas konflikti, problēmas, tad vai nu attiecības izjūk, vai izdodas tās atjaunot, ja atjaunojam uzticēšanos. Arī politiķu un vēlētāju attiecību pamatā ir uzticēšanās. Grūti uzticēties kādam, kuram ir citas vērtības, atšķirīgi uzskati.

 – Paklausos vienu kandidātu, — pareizi runā, otrs tāpat. Par vienu nobalsoju, viņa partiju ievēl, bet pie varas netiek, solīto izpildīt nevar un aizbildinās, ka, lūk, tauta neuzticējās.
– Demokrātiskās vēlēšanās visa tauta vienai partijai nekad neuzticēsies. Redzam, ka nekad Saeimā vienai partijai nav bijis vēlētāju vairākuma atbalsts, un tā tam arī jābūt.  
 
– Vai, zinot latviešu mentalitāti un vēlmi pēc stingrās rokas,  autoritārisms nav drauds?
– Protams, ir. Arī šajās vēlēšanās ir vairāki politiskie spēki, kas simpatizē autoritārajam Trampam un noklusē, ka šodien sadarbība ar Krieviju nenozīmē tikai pirkt un pārdot preces, bet gan atbalstīt karu, imperiālistiskās vēlmes un vajadzības. Balsot par šādu politiku, nozīmētu iešaut sev abās kājās. Cauri gadsimtiem latvieši vienmēr domājuši, kā izdzīvot. Tikai neatkarības laiks ļāvis dzīvot savā valstī Eiropā. Mums vienmēr piemitusi izdzīvošanas stratēģija, veselīgs oportunisms. Ja tā nebūtu, latvieši nebūtu spējuši izcīnīt savu valsti. Mūsu valsts tapšana nebija iespējama bez sadarbības ar citiem. Vēs­ture apliecina, ka mēs spējam saprasties, sadarboties un sasniegt sev svarīgo. Nešaubos, ka mūsu tauta spēj par sevi pastāvēt, spēj kritiski domāt. Ticu, ka latvieši spēj izdarīt gudras izvēles.

Kā ikvienās vēlēšanās, un šajās īpaši svarīgi, ir saprast, kuras ir tās vērtības, kuras aizstāvam, un kura partija tās piedāvā. Protams, svarīgi, kādi cilvēki ir apvienojušies izvēlētajā partijā. Vai ir kāds, kam uzticamies, kādi ir šīs partijas uzskati par autoritārismu.

– Pašiem tik daudz kā pietrūkst, bet atdodam Ukrai­nai — to sludina ne viena vien partija.
– Mani vienmēr interesējusi vēsture, kādas bijušas mūsu priekšteču pieredzes, kādas viņi izdarīja izvēles un kādas bija sekas. 20. gadsimta vēsturē paši bijām situācijā, kādā šodien ir Ukraina. Mums tik bieži nācās ciest no svešām varām, kuras nāca ar militāru, brutālu pārspēku un vērsās pret ģimenēm, īpašumiem, postīja, izlaupīja. Oku­pa­nti radīja traģēdijas cilvēku dzīvēs, un sekas vairākās paaudzēs jūtamas vēl šodien. Tās nebeidzas ar nošauto vectētiņu, lēģerī nomocīto vecmāmiņu vai trimdā aizbraukušajiem radiem. Arī mēs 1944. gada vasarā bijām bēgļi. Vai tūkstoši latviešu gribēja doties prom? Bija jāpārvar neziņa par nākotni, vai otra izvēle — nonākt padomju okupācijas valgos, jau zinot, ko tas nozīmē. Ukrainā notiek līdzīgi. Nepalīdzēt viņiem?   

Tā nav tukša frāze — Ukraina cīnās par mūsu neatkarību, tā ir realitāte. Atbalstam jāturpinās. Ja nevar finansiāli, vienmēr var atrast iespēju, kā palīdzēt citā veidā. Arī balsojot par partiju, kura atbalsta Ukrainu, es apliecinu savu atbalstu. Protams, katram ikdienā ir savas vajadzības, rūpes, cenas aug, maciņi kļūst plānāki. Bet nav runa tikai par ziedošanu, vispirms tā ir empātija, sadarbība un uzticēšanās. Uzticos, ka ukraiņi spēj pretoties, ja atbalstīšu, viņi uzvarēs taisnīgajā karā un tā aizsargās arī manu zemi.   

– Pirms katrām vēlēšanām kāda partija runā par vēlēšanu sistēmas maiņu. Kārtējais priekšlikums — deputāti ir tālu no vēlētājiem, jābalso nevis par partiju listēm, bet konkrētiem cilvēkiem.   
– Tam nepiekrītu, jo partija nav kaut kas mistisks gluži tāpat kā pašvaldība, kas sastāv no pārvaldēm, iestādēm, tajās ir politiskie un administratīvie darbi­nieki. Arī partijām ir ­prie­kš­­­­­sēdētāji, valde, nodaļas, biedri. Visur darbojas cilvēki. Vēlē­šanās vienmēr esmu izmantojusi plusus un mīnusus, tā parādot uzticēšanos kandidātiem. Katrā partijā ir cilvēki, kurus negribu redzēt Saeimā.

No vēlēšanu sistēmas mainīt gribētājiem neesmu dzirdējusi skaidru plānu, kā tad tie simts neatkarīgie deputāti strādās. Par balsojumu tāpat būs jāvienojas. Dzird tikai to, ka viss ir slikti, tāpēc jāmaina. Tas ir visklajākais populisms. Ar populistiem jābūt uzmanīgiem, viņi māk brūķēt muti, bet nav darītāji. Viņi veiksmīgi manipulē ar to, kas cilvēkiem ir aktuāls, uztausta, kas valstī nav izdevies, to paspilgtina, bet skaidru risinājumu nepiedāvā. Jāspēj atšķirt konstruktīva kritika.

Cienu politiķus, kuri atzīst kļūdas, nebaidās uzņemties atbildību. Tas arī ir viens no kritērijiem, kuram kandidātam atdodu savu plusu vai mīnusu. Kļūdīšanās ir dzīves daļa. Neviens ne rāpot, ne staigāt, ne rēķināt nav iemācījies ar pirmo mēģinājumu. Kļūdīties ir svarīga dzīves pieredze arī politikā. Bet ir būtiski kļūdas atzīt un darīt, lai izlabotu. Politiķim skaidri jāpasaka — to neizdarījām, bet paveicām to un sasniedzām rezultātu. Par to politiķi var cienīt. Populisti tā nerīkosies, atradīs vainīgo, nodarbosies ar “vaimanoloģiju”, uzkūdīs savus sekotājus. Izlies ūdeni, bet nesaslaucīs.

– Daudzi no vecākās paaudzes ne reizi vien teikuši, ka tik labi kā tagad nekad nav dzīvojuši. Un viņiem kaimiņos ir tie, kam vienmēr viss ir slikti.
– Visi esam līdzīgi, ja ir bēda, gribas, lai ieklausās, pažēlo. Dalīta bēda ir pusbēda. Kad parunā, cik ir slikti, izrādās, arī vēl kādam ir tāpat. Tas, ka padalāmies, ir labi. Savu problēmu atzīšana ir solis pretim to risināšanai. Ja pats atzīsti, ka ir slikti, nākamajiem  soļiem vajadzētu būt — ko darīt, lai situācija mainītos, vai to varu izdarīt viens, vai nepieciešams atbalsts, vai jāatrod domubiedri.

Vainīgā meklēšana problēmu situācijā ir kas cits. Zinām taču, ka viena pagale nedeg, bet, ja par vainīgo pieņemam valsti, valdību, partijas, tad tāds pieņēmums gan neko neatrisina. Dzīvojam demokrātiskā valstī, katrs var meklēt domubiedrus, dibināt biedrību, partiju un kopā meklēt problēmas sakni un risinājumu. Ir vajadzīga drosme un aktīva dzīves pozīcija. Demo­krātijā to ikviens var  realizēt. Nav vērts gaidīt, ka citi atrisinās tev svarīgās problēmas, viņiem citas ir būtiskākas. Latvieši ir sīksti un izturīgi, izdzīvošana ir nodota no paaudzes paaudzē. Mēs varam un spējam par sevi pastāvēt.

– Pēdējā laikā aizvien biežāk slavē padomju laiku, tāpat kā 90. gadu sākumā — Ulmaņlaikus.
– Neviens pats neizvēlas, kurā laikā dzīvot. Mūsu varā ir zināt, no kurienes nākam, kāda ir tautas, valsts, dzimtas vēsture. Katras atmiņu institūcijas uzdevums ir atgādināt, skaidrot, kāda bija dzīve padomju okupācijas laikā, graut stereotipu, ka bija labi, jo tā nebija. Tas ir fakts, kas pierādīts gan ar statistiku, gan cilvēku pieredzes stāstiem, traģēdijām.

Ulmaņlaiki joprojām tiek glorificēti. Kā jau autoritārā režīmā, bija vadoņa kults. Ulmaņa režīms ilga tikai piecus gadus. Tā laika fotogrāfijās, kino materiālos redzami laimīgi cilvēki tautastērpos, svētkos, darbā, sakopti lauki. Viss, ko Latvijas bija sasniegusi līdz Ulmaņa apvērsumam, nebija Ulmaņa, bet gan latviešu tautas nopelns, kas iemantots smagā un neatlaidīgā darbā. Par to, ka jau Ulmaņa režīma laikā bija problēmas ekonomikā, kuras neko labu nesolīja, mēs zinām tagad, bet toreiz iedzīvotāji par tām nedz uzzināja, nedz paguva tās piedzīvot, jo Ulmaņa režīmam sekoja divas okupācijas — padomju, nacistiskā, atkal padomju, pa vidu karš. Pirms okupācijas ikviens redzēja sava smagā darba rezultātu. To brutāli atņēma, tāpēc tas bija tik sāpīgi un, atskatoties uz Ulmaņlaikiem, aizgājušie bija zelta laiki, salīdzinot ar to, kas sekoja.   

Vislielākā kļūda bija, kad Ulmanis vienpersoniski pieņēma lēmumu nepretoties padomju okupācijas armijai. Mēs zaudējām savu valsti de facto. Starp citu, mūsdienās nereti nākas dzirdēt, ka starpkaru perioda Latvijas Republika tiek dēvēta par pirmo brīvvalsti, kas diemžēl apliecina, ka nezinām savu vēsturi. Paust viedokli, ka ir bijusi pirmā un tagad ir otrā Latvijas brīvvalsts, būtībā nozīmē apšaubīt Latvijas valstiskumu. Mums ir viena vienīga Latvijas Republika, kas proklamēta 1918. gada 18. novembrī, kurā līdz Ulmaņa apvērsumam un okupācijai notika četras brīvas un demokrātiskas Saeimas vēlēšanas. 1990. gada 4. maijā mēs atjaunojām šo Latvijas Republiku de facto, jo de jure tā joprojām pastāvēja. Zinām, ka trimdas tautieši, tāpēc, ka Latvija pastāvēja de jure, varēja lobēt valsts atjaunošanu. Nav pirmās un otrās brīvvalsts, ir Latvijas Republika, kas 50 gadus bija okupēta, tāpēc pēc okupācijas mēs brīvās un demokrātiskās vēlēšanās vēlējām 5. un tagad vēlēsim 15. Saeimu.

Runājot par mūsu valsts vēsturi, jādomā, ko sakām, protams, jāzina mūsu valsts vēsture. Nedrīkst nonivelēt Latvijas valstiskumu, apšaubot, ka mums ir bijusi valsts, kuras darbību pārtrauca okupācija. Arī bieži lietotais apgalvojums — vēsture atkārtojas, nekad netaps par realitāti, ja pārzināsim savu vēsturi un iepriekšējo paaudžu pieredzi. Ja zināsim, atkārtošanos nepieļausim.     

Šajās vēlēšanās nedrīkstam zaudēt demokrātijas pamatvērtības, pagriezt muguru Eiropai un kopā ar Krieviju iet uz nekurieni, uz elli. Jābūt gudriem, zinošiem, jāsaprot, no kurienes nākam un kurp ejam. Arī šajās vēlēšanās ir no kā izvēlēties un katra partija gana skaidri atklāj savas intereses. Virziens uz Austrumiem nav savienojams ar ceļu uz Rietumiem. Patiesībā šoreiz viss ir ļoti vienkārši — ir balts un melns, pelēkā nav.