Cēsniece Dace Zaharova kopš bērnības aizrāvusies ar rokdarbiem – šūšana, adīšana un tamborēšana bijusi viņas sirdslieta. Tagad Dace veido neaizmirstamas rotas, tērpu aksesuārus, filcē dūraiņus un grezno tos ar pērļu rozēm gandrīz rokoko stilā. “Laikam vairāk jāreklamējas, jo citādi jau neviens nezina, ko te Gaujmalā daru,” smejas Dace Zaharova, kamēr “Druva” nespēja vien beigt apbrīnot tās šikās un reizē greznās lietas, kas bija atrodamas Daces darbistabā. Vaicāta, kādās tehnikās viņa strādā, Dace paskaidroja, ka faktiski izmēģina visu, bet tagad visvairāk darbiņu tapis, izšujot ar pērlēm, filcējot, apgleznojot zīdu un adot. “Ja ilgāku laiku nācies veidot cimdu pāri, tad patīk kādu stundu paadīt un atkal ķerties pie cimda. Ja ir pārmaiņas, tad nenogurstu,” tā Dace un šoreiz jāsaka, ka vienā fotogrāfijā viņas darbi nav savietojami un pilnīgu iespaidu grūti radīt.
Arī Daces veidotie filcētie cimdi- balti, viegli un silti kā pūka, pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka nav praktiski lietojami, jo tos rotā auduma un pērļu rozītes. Kad tos uzvelk rokā, tad saproti, ka negribas vilkt nost un jādodas uz veikalu piemeklēt kādu vienkāršu mētelīti vai biezu adītu jaku, lai cimdi kļūtu par neatņemamu ikdienas aksesuāru- skaisti, silti, tātad vajadzīgi. “Rožu tēma man ir visā. Ļoti patīk. Tās zied dārzā, lieku vāzēs un arī izšuju pērļu rozes, tamborēju, saviju no auduma strēmelītēm. Ziedu motīvs man ļoti tuvs. Kopš pērnā rudens cenšos savus darbiņus piedāvāt pārdošanai. Meklēju cilvēkus, kam šādas lietas patiktu, interesētu tās piedāvāt citiem. Mani uzmeklēja smiltenieši. Tur salonā nopērkami mani darbiņi, tagad skatos, kam darbiņus varētu piedāvāt Cēsīs, Rīgā,” tā Dace. Vērojot, kā Dace strādā un darba rezultātu, nevilšus rodas jautājums, kāda ir viņas izglītība. Gribējās domāt, ka noteikti akadēmiska. Taču, izrādās, visas prasmes viņa lielākoties apguvusi pašmācības ceļā. “Tikai Mākslas akadēmijas kursi. Tad dzīve mainījās, piedzima meitiņas, Cēsīs daudzus gadus strādāju par noformētāju patērētāju biedrības veikalos, Cīrulīšu sanatorijā. Patika arī tas darbs, bet pašlaik tomēr jūtos labāk. Esmu brīvāka. Man nav darba dienas no astoņiem līdz pieciem, bet varu adīt dienā, šūt naktī,” tā Dace, taču uzreiz piebilda, ka jāstrādā daudz, jo šo darbiņu tapšana ir laikietilpīga. “Katru dienu vairākas stundas pavadu darbistabā. Man patīk teiciens: “Mūza grib satikt mani strādājot.” Kad daru, tad iedvesma nāk. Strādājot izdomāju katru nākamo darbu- krāsas, salikumu. Un ideju manās sajūtās ir daudz. Vispār visu daru no sirds, ar izjūtām. Man liekas, ja sirdi liek klāt, tad nav par grūtu, un sirds klātbūtni jūt arī tie cilvēki, kas par maniem darbiņiem priecājas, ar tiem rotājas,” tā Dace Zaharova. Ilze Kalniņa
Komentāri