Gadi iet uz priekšu, tā arī jādzīvo

Liepēniete Lauma Kalimesa iznākusi sagaidīt autoveikalu, gribas nopirkt garšīgo maizīti.

“Vakar trīs stundas nostaigāju, biju veikalā, turpejot ne reizi neapsēdos,”  stāsta Lauma. Pagā­ju­šajā mēnesī viņa nosvinēja 91. dzimšanas dienu. Mundra, valodā dzirkstoša, atklāta, kā pati saka: “Dzīvoju uz priekšu, nevajag maisīties pa citu dzīvi, jādzīvo sava. Man katra  diena ir vērtīgi piepildīta.”

Jaukā bērnība Zosēnos

“Esmu piebaldzēns, to jau pēc valodas var sadzirdēt. No Zosē­niem,” ar lepnumu teic Lauma. Sākums lielajā pasaulē nebija viegls. Mammai dzīve bija traģiska, un meitene nokļuva audžuģimenē. “Man bija brīnišķīgi audžuvecāki Marija un Jānis Baloži, kurus saucu par saviem vecākiem. Viņu dēliņš bija miris, biju viņu ģimenē kā meita. Manai mutei kumoss nebija liegts, varēju iet kambarī nogriezt kādu gaļas vai maizes šķēli, kad gribēju. Kaimiņos arī bija audžubērni, viņiem vēderiņi tik labi netika piepildīti. Protams, bija jāstrādā, bet nejutos nostrādināta. No sešiem gadiem gāju ganos, ravēju dārzu, kur vajadzēja, palīdzēju,” atmiņās kavējas Lauma un uzsver, ka bērnība bijusi skaista, apkārt saticīgi, jauki cilvēki.   Ģimene dzīvoja un ­saimniekoja “Vecslieķos”, četru māju pudura vecākajā mājā. “Kai­miņi bija draudzīgi, rīkoja talkas, kad kādā mājā kāva cūku, pa gabaliņam dāvāja kaimiņiem, tāpat pirmo rudzu maizi katram pa kukulītim,” atceras piebaldzēniete, bet jo jaukā atmiņā svētku svinēšana, kad sabrauca radi. “Atbrauca Skalbes Kārlis ar ģimeni. Vecāmāte Late Brūklene un Kārļa māte bija māsīcas un stingri turējās kopā. Jāņos tēvs klēts priekšā nolika garo galdu, uzcēla desmit litru muciņu ar alu, galds bija pilns ar sieru, pīrāgiem, gaļu. Tēvs spēlēja akordeonu, dziedājām. Citās reizēs, kad sabrauca ciemiņi, tēvs cēla galdā paša raudzētu vīnu, ikviens tika pacienāts,” bērnības ainas atminas Lauma un uzsver: “Skaisti dzīvojām. Vēl šodien nesaprotu, kā cilvēki var naidoties.” Viņai atmiņā K.Skalbes uzdāvinātās “Kaķīša dzirnavas”. Sēdē­jusi pagaldē, lasījusi un raudājusi, bet suns ar mēli laizījis asaras. Varas maiņas, kad ienāca krievi, tad vācieši, nodibinājās padomju vara, Lauma sauc par bērnības uztraukumu laiku, kad kaut kas mainās un nesaproti, kas notiek, kas būs. Viņai bija tikai astoņi gadi, kad pēc ilgas slimošanas nomira mamma. Saimniekošanā, cik vien bija meitenes spēkos, bija jāpalīdz tēvam. “Tā kā mūsu māja vairāk nekā citas bija noslēpta kokos, vācieši bija sarakuši bedres, kur slēpa tehniku. Šķūnī bija karavīriem ēdnīca, vienā istabā dzīvoja oficieris. Viņš    mani cienāja ar maziem pīrādziņiem kā spilventiņiem. Tā kā tēvs mācēja vāciski un bija muzikants, bija reizes, kad visi dziedāja šlāgerus,” par vācu laiku pastāsta Lauma. 1949.gada izvešanas Slie­ķu māju iedzīvotājus neskāra, bet tālākus kaimiņus gan. Kad nodibināja kolhozu “Ceturtā piecgade”, tēvs kļuva par vetsanitāru, vēlāk kopā ar meitu strādāja fermā, kas iepriekš bija pašu kūts. “Bija 12 govis, vedu pienu uz pienotavu, cilāju kannas. Darbs bija smags, un laiks grūts,” klusi bilst Lauma un uzsver, ka tēvs par viņu rūpējies kā par paša meitu. Kad mamma nomira, tēvam bija doma meiteni adoptēt, bet varas maiņās bija daudz neskaidra, arī sabiedrības priekšstats – kā izskatīsies, ka adoptē palīgstrādnieci, jo par tādiem tika uzskatīti audžubērni. Vēl arī kāds bija izplatījis baumas, ka zosēnietim Jānim Balo­dim ir kāda saistība ar ģenerāli Jāni Balodi.

Lauma mācījās Pēterskolā,   meitenei patika rokdarbi. Kaimi­ņos skroderis Barbartēvs šuva jēr­ādas kažokus. “Gāju pie viņa un mācījos. Tāpat pie tuvējām šuvējām,” stāsta Lauma.

Lielā dzīve met kūleņus

Laumai bija  20 gadi, kad apprecējās. “Tēvam veselība vairs nebija tik stipra, draudzene apprecējās, teica, ka vīrs būs balsts. Mēs apprecējām brāļus,” stāsta piebaldzēniete. Piedzima meita Dace, dzīve un pasaule ritēja savu gaitu. Tēvs aizgāja aizsaulē, bet laulība nebija tāda, par kādu sapņo katra meitene. Lauma pārcēlās uz Prie­kuļiem, strādāja tehnikumā un brīvajos brīžos    paziņām šuva to, kas vajadzīgs. Šūšana bija atspaids, lai audzinātu meitu. “Man Priekuļos ļoti patika. Kaut tur nodzīvoju tikai astoņus gadus, tas ir laiks, ko gribas atcerēties, cilvēki labestīgi, atsaucīgi,” teic Lauma.

Viņai piedāvāja strādāt sadzīves pakalpojumu kombinātā Liepas šūšanas darbnīcā.    Dzīvoklis tika ierādīts toreiz ciema padomes mājā. “Strādāju daudz, klienti bija, un, jo vairāk padarīju, jo nākamā gada plāns bija lielāks. Vairs vienkārši netiku galā, biju nomocījusies,” stāsta šuvēja. Lauma šuva visu, ne tikai vieglo apģērbu, arī mēteļus. “Rūpnīcas strādniecēm patika, kā šuvu, piedāvāju dažādus modeļus. Kombināts deva audumus, bija, ko izvēlēties, arī klienti pirka paši. Kur tad krimplēna laiks! Kā karstā laikā sievietes mocījās, staigāja nosvīdušas. Krievu valodu gan neprotu vēl šodien. Krievietēm, kuras nāca pie manis, līdzi bija kāda paziņa, kura tulkoja,” atmiņās kavējas Liepā pazīstamā šuvēja un piebilst, ka bijis patīkami aiziet uz kādu pasākumu un redzēt, cik daudziem ir viņas šūtais apģērbs. “Tagad ne viena vien, nu jau sieva gados, teikusi, ka apglabājusi mammīti manis šūtā kleitā, jo viņa tā vēlējusies,” teic Lauma un smaidot vien nosaka: “Neesmu mācījusies šūt, bet man padevās.”  Liepā viņa satika kolhoza dārznieku, apprecējās, bet pēc trim gadiem vīrs aizgāja aizsaulē, no viņa Laumai igauniskais uzvārds.

Pēc dažiem gadiem viņai šuvējas darbu piedāvāja kolhozs, daudz bija jāšuj fermām, šoferiem, arī mašīnām pārvalki. “Tas bija labs darbs. Pagastmājas pagrabā bija darbnīca. Tiku galā gan ar tiešo darbu, gan vēl paguvu liepēnietēm sašūt, ko vēlējās,” saka Lauma un atzīst, ka gadi aizskrējuši, daudz strādājot.

Pagastmājas pārvaldniece

“Zinu, ka sevi augstu vērtēju, bet esmu pagastmājas pārvaldniece,” smaidot saka Lauma. Dzīvok­­­­­­­­­­­­­­­­­lis pagastmājā viņai ir jau kopš 1975. gada.  “Pa šo laiku pagastam bijuši četri priekšnieki. Bija laiks, kad šajā ēkā bija trīs dzīvokļi, tad aizvien vairāk telpas vajadzēja pašvaldības darbiniekiem. Te strādāja 18 darbinieki, tagad darbavietas pagastmājā ir sešiem, bet dzīvoklis tikai man,” stāsta liepēniete un pārlaiž skatienu kādreiz neuzceltajam kultūras namam otrpus ielai, kas pamazām brūk. Kad to cēla, Lauma tajā strādāja par sargu. Viņa ilgus gadus bija arī sētniece un vēl tagad uzmana apkārtni, vai kāds kaut ko nav nometis. “Man pieder tēvu zeme ar visiem atkritumiem,” Lauma paironizē un piebilst, ka zemē pamana katru papīrīti un paceļ.

Lauma ved pagastmājas pagalmā. Te puķu dobes, kurās zied lilijas, flokši, rozes. Kur    kādreiz bija    malkas šķūnis, tagad ierīkots neliels dārziņš. “Sīkumus gribas izaudzēt. Katru dienu kādu kartupeli apčubinu. Laistīts gan šovasar daudz. Krāju mucās, vannās lietus ūdeni, laistīju, lai katram tiek, bet taupīgi,” atklāj liepēniete. Par katras pagalma puķes un kociņa dāvinātāju pagalmā viņai savs stāsts, arī par stādīšanu un kopšanu. “Sarkano rozi, kas katru vasaru zied, 1975.gadā ­sālsmaizē atnesa dārznieks Ilmārs Virsnītis un sieva Aina. Kad man bija 50 gadi, draugi uzdāvināja `Antonovku` un ķerru ar mēsliem, kopā iestādījām, ceriņu saņēmu uz 55 gadu jubileju,” atklāj Lauma un piebilst, ka katru rītu sasveicinās ar ābeli. Vējš tās zarus šūpo sveicienam.

Būt korī un teātrī

Lai arī    vienmēr darbu bijis vairāk, nekā var pagūt padarīt, Lauma gan dziedāja korī, gan spēlēja teātri. “Asaras bira, kad skatījos Dziesmu svētkus, jo vairs tur neesmu,” viņa saka un izstāsta kādu Dziesmu svētku atgadījumu. Laumai dzimšanas diena ir 1.jūlijā, vārda diena 2.jūlijā. “Stāvējām Mežaparkā, gaidījām uziešanu, nāca Imants Kokars, kuram 1.jūlijā vārda diena. Pēkšņi vīri paķēra mani un viņu un abus uzsēdināja uz skudru pūžņa. Kā mēs jutāmies?    Brunči pilni ar skudrām, viņam bikses pilnas, viņš kratās, lai nopurinātu skudras, es mēģinu tikt ārā no brunčiem. Tā pajokoja ar tautu meitu un virsdiriģentu,” smejot atceras koriste.

Vienmēr apkārt savējie

“Ne brīdi man nav garlaicīgi, ziemā tamborēju, draugiem, radiem kaut kas jāsalāpa. Jaunu gan neko nešuju, neesmu droša, ka vīles būs taisnas.  Ja daudz sniega, tas  jāpatīra. Vasarā ir dārzs un puķes. Esmu liela lasītāja, bibliotekāre Benita man atnes grāmatas, žurnālus. Patīk arī pļāpas palasīt, jo kurš tad negrib citu privātajā dzīvē pabūt,” stāsta liepēniete.

Viņa vairākkārt uzsver, ka dzīvē vienmēr līdzās bijuši labi un gudri cilvēki, savējie. Lauma dzīvo līdzi meitas Daces, abu mazdēlu un piecu mazmazbērnu priekiem un ikdienas rūpēm. Diemžēl znots jau aizsaulē. “Mazdēli izauga pie manis, lai Dace varētu strādāt, labi, strādīgi cilvēki. Brauc ciemos palīdzēt, tāpat mazmazbērni. Meita gādā, lai man nekā netrūktu, kārto visus rēķinus. Viņa dzīvo Morē, sazināmies katru dienu,” pastāsta Lauma. Viņa uzsver, ka ikdienā atbalsts ir arī liepēnieši:  Silvija, Benita, Elza, Olga, Ērika  ar ģimenēm. “Viņi ir mani cilvēki, ar kuriem jubilejās pasēdēt, kuri ir blakus,” saka liepēniete un piebilst, ka cilvēkam cienījamos gados ir arī svarīgi, lai ar dakteri, aptiekāru var runāt kā ar savējo.

“Jādzīvo uz priekšu, tie gadi, kas nodzīvoti, ir vakardiena,” saka liepēniete Lauma Kalimesa.