“Radio ir mana dzīve, es jau kopš mazotnes esmu sapņojis par to. Bērnībā gan vēl nespēju iztēloties, kā tas varētu notikt, taču skaidri zināju, ka gribu runāt un atskaņot mūziku ēterā. Nu jau radio pozīcijas manā dzīvē ir tik ļoti nostiprinājušās, ka esmu tam maksimāli koncentrējis savu dzīvi, tāpēc nav bijusi pat doma mest pie malas šo lietu. Darbs radio ir tiešām sirdsmīļš un kaut kas tāds, ko esmu mēģinājis izzināt visu mūžu, tāpēc nepieļauju iespēju, ka varētu nolaist rokas,” par to pārliecināts mūziķis, radio SWH dīdžejs Artis Dvarionas. Pagājušajā nedēļas nogalē savu pirmo Dj setu šogad mūziķis spēlēja Fonoklubā Cēsīs, šajā pusē mūziķis arī pavadīja brīvdienas, kuras vēl joprojām palikušas atmiņā ar labi pavadīto laiku.
-Ar ko tu pašlaik nodarbojies un kas notiek tavā dzīvē? -Kopumā nekas būtisks jau nav mainījies. Pēdējais, kas noticis, esmu tiešām patīkami pavadījis nedēļas nogali Cēsīs, kur spēlēju Dj setu. Pirmo reizi šajā sezonā kāpu uz distanču slēpēm, ko darīju Priekuļos, kā arī biju vienā no foršākajām pirtīm, kādā es jebkad esmu bijis, kas atrodas Jaunbrenguļos. Bet, ja runā par profesionālo darbību, tad mana kaisle numur viens vēl joprojām ir radio, taču papildus aizvien vairāk sāku domāt, ka varētu arī kaut ko jaunu padziedāt. Pēc ilgas pauzes jūtu, ka dzimst kāds nemieriņš, taču konkrētu plānu vēl nav. -Cēsīs spēlēts jau vairākkārt. Kāda ir Cēsu publika? -Ļoti atraisīta un izklaidēties griboša. Latvijā ārpus Rīgas jau nav daudz vietu, kur tiešām ir laba atdeve no publikas un kur vienmēr ir liels prieks aizbraukt un uzspēlēt, taču Cēsis noteikti ir viena no šīm vietām, jo šeit atbraukt vienmēr ir prieks. -Kas sirdij tuvāks – darbs radio vai Dj seti? -To ir ļoti grūti nodalīt, jo iet roku rokā, abi ir saistīti ar mūziku. Radio vienkārši ir mans pamatdarbs, varētu teikt, ka tas baro manu dvēseli, bet Dj seti savukārt ir tāds mana profesionālā darba atzars, ko daru ar lielāko prieku. Protams, radio pašlaik man ir pirmajā vietā un Dj seti ir tāda kā papildu izklaide un, nav ko slēpt, arī papildu ienākumi. -Strādājot radio, vienmēr jābūt uz viena viļņa ar klausītājiem. Kā tu jūti, ka tas, ko tu dari, ir tas, ko klausītāji vēlas? -To ļoti labi var just pēc klausītāju atsaucības ētera stundās. Cilvēki zvana, raksta īsziņas, saka, kas viņiem patīk un kas ne. Taču vienmēr arī jāatceras, ka visiem labs nebūsi un visiem nepatiksi. Svarīga ir klausītāju interaktivitāte, pēc kuras arī var spriest, vai lielākajai daļai patīk tas, ko es daru ēterā. -Vai ēterā vienmēr esi patiess, vai arī ir brīži, kad nākas uzlikt masku? – Katrai radiostacijai, kas strādā ar domu, ja ne nopelnīt, tad vismaz atpelnīt sevi, jādomā par tā saucamo radio formātu, kas nozīmē, ka nevari spēlēt visu, kas tev konkrētajā brīdī ienāk prātā, respektīvi, muzikālajā ziņā radio tomēr ir kaut kādi ierobežojumi, kas liek uzlikt sava veida masku. Taču šis formāts ir nepieciešams, lai radiostacija būtu prognozējama un klausītājs, ieslēdzot konkrēto staciju, zinātu, ko no tās sagaidīt. Un, protams, dziesmas, kas jāspēlē, nu ne visas ir manas mīļākās dziesmas, maigi izsakoties, taču mans profesionālais pienākums ir atskaņot tās tā, lai klausītājs justu, ka šī mūzika man patīk. Bet kopumā varu teikt, ka radio SWH formāts man pretenzijas nesagādā. -Ja tev vienā teikumā būtu jāraksturo, ko tev nozīmē mūzika un radio? – Nu tagad laikam jāpasaka kaut kas tāds, lai neizklausītos banāli, vai ne? Bet jāsaka vien ir, ka mūzika un radio ir visa mana dzīve. Šīs lietas man ir ciešā sasaistē, tās man lielā mērā nozīmē visu. -Vai mūziķiem pat sapņos skan mūzika? Vai kādreiz esi nosapņoji dziesmas vārdus? -Mūzika man apkārt ir 24 stundas diennaktī, tāpēc tā tik tiešām visu laiku skan galvā, arī sapņos. Nosapņot dziesmu vārdus nav gadījies, taču sapņi ir bijuši tik raibi un dažādi, ka par tiem gan varētu dziesmu uzrakstīt. Taču jāsaka, iedvesma dziesmām tomēr vairāk nāk no reālās dzīves notikumiem, kas skāruši mani un man apkārt esošos cilvēkus. -Vai tev ir pietiekami daudz brīvā laika? Ar ko šādos brīžos nodarbojies? -Man ir tā interesantā situācija, paldies Dievam, ka darbs ir arī hobijs, vienmēr ir ārkārtīgi grūti nodalīt darbu no tā sauktā brīvā laika. Man tik tiešām ļoti patīk mans darbs, ka tas saaug ar mani un brīvo laiku. Taču, protams, ir arī laiks, kas nav saistīts ar mūziku, es labprāt spēlēju tenisu, ziemā pēc iespējas vairāk cenšos atrast laiku, lai nodarbotos ar ziemas sporta veidiem, tās noteikti ir kalnu, kā arī distanču slēpes un viss, kas saistīts ar sniegu. Pēdējā laikā arī daudz lasu. -Kāda ir pēdējā izlasītā grāmata, ko ieteiktu arī citiem? -Aizraujos ar ezoterisku literatūru, mani ieinteresējuši reliģiskie jautājumi. Viens no lielākajiem iedvesmotājiem man šķiet mācītājs Juris Rubenis, tieši viņa darbus lasu pastiprināti un iesaku arī citiem. Pat ja cilvēkam šķiet, ka viņš no reliģijas un baznīcas ir diezgan tālu, tad tas, ko saka un raksta Juris Rubenis, kā viņš paskaidro dažādus jautājumus, ir noderīgs ikvienam cilvēkam. Savukārt no izklaides žanra pašreiz lasu grāmatu “Rīga – Pekina” par ceļošanu ar autostopiem. -Un kā ar pēdējā laikā redzētajām filmām? -Viena no pēdējām, kas ļoti patika, bija “Pī dzīve”, tajā bija interesanti zemteksti un kopsakarības. Šajā filmā var atrast daudz metaforu un apslēptu gudrību. Man patīk filmas, kas mani uzrunā gan tieši, gan netieši, pēc tam liekot palauzīt galvu par redzēto. -Kādi ir tuvākie plāni? -Pēc ilgāka pārtraukuma gribu aizbraukt uz kārtīgu rokfestivālu Rietumeiropā. Jūnijā ir padomā doties uz festivālu Zviedrijā. Taču tālākus un lielākus mērķus neesmu uzstādījis, jo neesmu no tiem, kas saraksta visu, kas būtu jāizdara noteiktā laika periodā. Jāskatās, ko dzīve piedāvās. Zane Ieviņa
Komentāri