Katrai ģimenei, kurā ir skolas vecuma bērni, ir savas 1.septembra tradīcijas. Mūsu ģimenē Zinību diena bija aizsākums jaunai tradīcijai – dzīvnieku patversmes apmeklējumam.
Meitas jau ilgāku laiku bija lūgušas iespēju apmeklēt patversmi. Bet, protams, laika trūkums darīja savu – patversme pieejama līdz četriem, tāpēc vieglāk šo ieceri īstenot brīvdienās, bet arī tās parasti piepildās ar notikumiem. Tādēļ, kad pagājušajā gadā pēc pirmās skolas dienas svinīgajiem pasākumiem meitenes ierunājās, ka šodien varam pagūt uz patversmi, šo ieceri arī īstenojām. Bija tik satraucoši un reizē aizraujoši satikt sunīšus, doties pastaigā un ar laiku iepazīt dzīvnieku tik dažādos raksturus. Un bērni bija laimīgi bez gala. Un tā sākās mūsu jaunā tradīcija – kad ir laiks un iespēja, apmeklēt patversmi, iepazīt suņus un doties ar tiem pastaigā. Vienmēr priecājos, ka ir cilvēki, arī gados jauni, kas sunīšus ved pastaigās regulāri, īpaši atvēlot tam laiku.
Lai gan šāda nodarbe skaitās sociāli atbildīga, gan man, gan citiem cilvēkiem vēlme palīdzēt patversmes dzīvniekiem nebūt nav balstīta šādā uzskatā. Mana motivācija pavisam vienkārši ir meitu prieks, ko redzu katru reizi, kad viņas ir kopā ar suņukiem. Katrs dzīvnieks atnākušos sagaida citādāk – vieni rej un sveicinās ar katru, kurš ienāk pa vārtiem, citi klusi noskatās ar cerību, ka viņus izvedīs pastaigā. Ar katru veidojas citādas attiecības – vieni priecājas, ka tikuši pastaigā, un kā lielākas brīvības alkās velk cilvēku tik uz priekšu, uz priekšu vien, citi ļoti izbauda tieši cilvēka klātbūtni, vēlas, lai viņu pabužina, grib pateicībā ar mēli nolaizīt. Parasti secinām, ka katram sunim būtu cits piemērotākais saimnieks, piemēram, man noderētu nesteidzīgais, bet aktīvais suns, kurš būtu priecīgs pievienoties nesteidzīgajā vakara skrējienā, savukārt jaunākā meitiņa vislabāk saprastos ar mazo sunīti, kurš visdrošāk jūtas cilvēka tuvumā. Bet suņupuikam, kuram enerģija plūst pāri malām, noteikti noderētu kāds sportisks saimnieks, tad abi varētu mēroties enerģijā un izturībā.
Spilgti atceros iepazīšanos ar vienu suņu meiteni, klusu, mīlīgu vērotāju, kura, saprotot, ka mēs viņu vedīsim pastaigā, vēlējās mums visām nolaizīt seju un no prieka lēca uz pakaļkājām. Sunīte nesteidzās pastaigā, bet iepazina un priecājās par mums. Dzīvnieks pastaigā bija nesteidzīgs, ar interesi visu apošņāja, labprāt baudīja vāļāšanos sūnās un, līdzko mēs to uzrunājām, pievērsa uzmanību mums. Bija ļoti jūtams, cik sunītim svarīgs ir cilvēks blakus, kopā ar mums viņš bija tik mierpilns un priecīgs. Man ļoti patīk suņi, bet biju aizmirsusi, ka tie manī var iekustināt tik daudz emociju. Tāpēc, lai arī bija skumji šķirties, vēl jo lielāks bija prieks, kad uzzinājām, ka mūsu iemīļoto suņu meiteni bija izvēlējušies jauni saimnieki.
Neesam vedušas pastaigā visus patversmes suņus, jo, protams, katram ir savs raksturs un ne visi piemēroti pastaigai ar bērniem, bet es ļoti priecājos, ka visi, ko esam paguvušas iepazīt, ir atraduši savus jaunos saimniekus. Jā, patversmē arvien nonāk jauni dzīvnieki, bet ir sirsnīgs prieks, ka ir cilvēki, kuri izvēlas dzīvnieku – ne tikai suni, bet arī kaķi – paņemt tieši no patversmes. Tie vienmēr ir tādi īpaši stāsti un neaizmirstami notikumi.
Komentāri