Tuvojoties jaunajam mācību gadam, vecāki ar bērniem pārrunā iespējas paplašināt redzesloku un prasmes, proti, izrunā, ko bērns vēlas darīt skolas ārpusklašu nodarbībās, ko citos pulciņos. Nesen pieķēru sevi pārdomās, cik ļoti man pietrūkst šo mācībstundu. Varbūt tā arī ir, ka mēs, izglītību ieguvušie, retāk pārdomājam iespējas turpināt mācības.
Manuprāt, pateicoties izglītības ceļam, mēs ne vien paplašinām zināšanu apvāršņus, bet arī saprotam, kas īsti esam. Reizēm aizdomājos, vai mani saista tēmas, par kurām rakstu, vai, intervējot cilvēku, atrodos tur, kur patiesi vēlos atrasties? Apzinos, ka dažbrīd rakstu par tēmām, kas lasītāju pilsētnieka biksēs, iespējams, nemaz neinteresē. Kā žurnālisti krājam viedokļus, apmeklējam garlaicīgus seminārus, kārtējos kultūras pasākumus, kurus organizatori paši bieži vien uzskata par unikāliem un vienreizīgiem, kaut, tajos dziļāk ieskatoties un aprakstot, pie sevis tikai secini – kārtējie. Nogurdinošas domes sēdes, no kurām avīzes slejās atspoguļotais nekad neparādīs pilnu ainu. Taču visam piesauktajam ir otra medaļas puse – izzināšana un dažādu jautājumu izpratne.
Līdz šim domāju, ka tādas radošās mokas pašsaprotami jāpieņem, jo atrašanās, piemēram, novada lielāko klaču apritē, mēģinot iedziļināties vietējā pīļu dīķa lielajā politikā, paplašina manus informatīvos apvāršņus un ļauj secināt – Valda Atāla vārdiem sakot-, ka arī mazs sivēns var sastrādāt lielas cūcības. Tomēr pēdīgi atskārstu, ka mani šāda izglītošanās itin nemaz neinteresē un, varbūt pat netipiski žurnālistam, intrigas, klačas, spiegošana un deguna bāšana cita darīšanās nekad tā pa īstam nav saistījusi. Tāda pasaules lāpīšana šķiet bezgala nogurdinoša. Un-jā! Ir bijuši arī brīži, kad gribas teikt – tieciet paši galā!
Taču tad secini, ka atrašanās blakus saimniekiem, mediķiem, pedagogiem, sociālajiem darbiniekiem, cenšoties saprast, vai samazinātā procentu likme Latvijas augļiem un dārzeņiem tiešām ir atbalsts zemniekiem, vai energoefektīvās gultas ļauj cilvēkiem slimnīcā izveseļoties ātrāk, interesējoties, vai bērnudārzos jau sācies jauniņo uzņemšanas drudzis, bet pēcpusdienā pārlecot uz tēmu par pansionātiem, kuros visiem gribētājiem nepietiek vietas, jāatzīstas, tas viss kopumā sniedz zināmu gandarījumu. Tātad tomēr kaut ko uzzinu, kaut ko mācos un apgūstu. Es to varu.
1.septembrī vienmēr atceros savus pedagogus. Dažus pieminu ar mīļu prātu, par citiem labāk neizteikties. Tomēr, neraugoties uz to, daudzas pamatvērtības paliek nemainīgas un zināšanas noder arī tagad. Jūtu, ka pirkstu galiņi niez. Atkal gribētu apsēsties skolas solā, pildīt mājas darbus, risināt uzdotos jautājumus un diskutēt ar kursabiedriem un pasniedzēju. Tātad mans izglītošanās ceļš vēl nav beidzies, skola sauc atpakaļ. Sauc ne vien mazos bērnus un spurainos tīņus, bet arī tos, kam jau izglītības dokuments kabatā. Krievu literatūras klasiķa Konstantīna Paustovska vārdiem sakot, zināšanas ir organiski saistītas ar cilvēka iztēli. Jo lielākas ir cilvēka zināšanas, jo spēcīgāka viņa iztēle.
Komentāri