Varbūt tā ir tikai tāda apstākļu sakritība, bet šķiet, ka pēdējā laikā sliktās ziņas dzirdu biežāk nekā labās. Kad studiju laikā bija iespēja darboties “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”, gana bieži man tika atgādināts, ka medijos sliktas ziņas ir labas ziņas. Kā zinām, tās tiek izlasītas visātrāk. Tomēr šoreiz domāju nedaudz citā virzienā. Klausoties, par ko cilvēkiem labpatīk runāt, nākas secināt, ka tā ir nemitīga sūdzēšanās par savu dzīvi, par dažādiem apstākļiem. Kādam patīk pukstēt par apkalpošanas kvalitāti veikalā, citam nav izdevies atrast vietu, kur novietot automašīnu, bet vēl kādu neapmierina pieejamie medicīnas pakalpojumi pilsētā.
Latvijā ir gana daudz pilsētu, uz kurām iespējams pārcelties. Cēsīm žēlabaini pukstētāji nepiestāv. Manuprāt, Cēsis ir lieliska vieta, kur dzīvot. Ja kāds par to šaubās – piezvaniet man, izstāstīšu, kā no pilsētas var ātrāk pārcelties citur, un visi būs priecīgi. Bet es ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka esmu atgriezusies Cēsīs.
Cilvēkiem labpatīk žēloties par notikumiem, kurus, labi gribot, varētu mainīt. Lai uzlabotu pašsajūtu un justu dzīves piepildījumu, nepietiks vien ar domām par to. Būs vien no tā dīvāna jāpieceļas un kaut kas pašiem jāizdara. Dzīvojot drūmā burbulī, cilvēks ātri var aizmirst priecāties par ikdienu. Dažkārt cilvēki aizmirst pat to, cik ļoti spēj dažādus notikumus ietekmēt. Kas ir tas, kas kavē savā dzīvē ieviest pārmaiņas? Iespējams, bailes no neizdošanās. Bet šeit der atcerēties , ka mēs dzīvojam vienreiz un tikai katrs pats esam atbildīgs par savu dzīvi. Varbūt gada sākums ir īstais brīdis, kad izvirzīt sev mērķi – mazāk žēloties, bet vairāk darīt.
