Februārī pamazām pāriet sajūsma par ilgi gaidīto sniegu. Jo vairāk saules, jo vairāk gribas, lai ātrāk baltā sega sarūk, ātrāk paiet puteņu, sala, atkušņu, dubļu un slapjdraņķa dienas, beidzas melnbaltais un sākas zaļais laiks. Ap Meteņiem, kad gads “pārmet kažoku uz otru pusi”, dziļi, dziļi sāk rasties nojausma par tuvojošos pavasari. Pirmās par to ziņo zīlītes, iemēģinot balsis riesta dziesmām. Dzi, dzi, kraukļi jau perē!
Zaļā ir atmodas un dzīvības krāsa. Mazs, no mizu kažociņiem izspraucies sīpola lociņš uz palodzes, pats pirmais, sacensībā starp līdzīgiem “brāļiem”, ir tik cerīgs! Un bērnišķīgā sajūsma, kas atkārtojas gadu no gada, vērojot, kā dīgst pirmie vitamīnu zaļumi – redīsu sēklas un zirnīši.
Mans rīta prieks ir ļaušanās dārza terapijai, ejot apgaitā, apraugot, vai meža zvēri ciemodamies nav nodarījuši gauži ābelītēm, pasapņot par jaunām dobēm, noskatot vietu vēl kādam ogu krūmam.
Kaut nevaru satikt klātienē dārza domubiedrus, sekoju viņu sasniegumiem un eksperimentiem sociālās saziņas vietnēs. Zīmīgi, ka ar katru gadu arvien agrāk sākas palodžu un balkonu dārzkopības sezona un sacensībai par pirmajiem gurķiem, tomātiem un papriku starts bija jau janvāra beigās. Nezināju, ka reiz pienāks tāds laiks un mani šie stāsti ievilks gluži kā piedzīvojumu romāns ar daudziem turpinājumiem.
Ir vēl otrs dārzs, pavisam īpašs, kura apciemojums ir vairāk nekā svētki. It īpaši tagad, kad “Vārdā Nesauksim”, liedz apmeklēt kultūras un vēstures krātuves. Katru gadu Cēsu Pils dārzā vēroju un salīdzinu, kā pārziemo garšaugi un ārstniecības augi. Šoreiz tie klāti ar tik biezu sniega villaini kā vēl nekad. Tur, kur baltie kūkumi, dus salvijas puduri un izops, kur no kupenas spraucas laukā pāris tievu zariņu, snauž raudene, dievkociņš un jāņogulājs. Daži senas šķirnes lapu kāposti, ko atstāju pārziemošanai un sēklām, nu stāv kā gvardi baltās lāčādas cepurēs.
Drīz, drīz! Arī Pils dārza zīlītes dzied pavasarīgā noskaņojumā. Un tad, gluži negaidot, “telefons atnes ziņu”, ka nezināms dārza draugs vēlas dāvināt senlaiku lāpstu. Tā ir zīme – drīz būs jārok! To apstiprina arī arvien biežākie jautājumi par sēšanu. Tas brīdis būs klāt! Atkal, kā ik gadu, no stādu kastītēm sprauksies zaļi asniņi. Nokratot zemes pikucīšus, tie stiepsies garumā, raisīs lapiņas. Mūžīgais brīnums, kas slēpies sīkā sēkliņā, apveltīts ar neticami jaudīgu enerģiju. Zaļā cerība.
