Ne tik sen “Druva” rakstīja par Rīgas Tehniskās universitātes Dizaina fabrikas “theLAB” tīkla reģionālās filiāles atvēršanu Cēsīs. Tās mērķis – stiprināt inženiertehnisku un zinātņietilpīgu produktu un pakalpojumu radīšanu. Proti, filiāles laboratorijā ir iekārtas, tajā skaitā 3D printeris, dažādi instrumenti -urbjmašīnas, slīpmašīna un citi -, viss, kas vajadzīgs kādas iekārtas, ierīces, detaļas prototipēšanai.
Pēc publikācijas kāda lasītāja bija pavisam neapmierināta. Kas tā par fabriku? Kāpēc dizaina? Kas tā par prototipēšanu? Vai nevar skaidri un saprotami uzrakstīt, ko šajā tā sauktajā fabrikā dara, un vispār, kāpēc tā ir fabrika, ja jau neko neražo.
Jāteic, ka ne tikai šī, bet arī citas publikācijas par mūsdienīgiem procesiem, par jaunām, organizatoriskām, bet vēl nepazīstamām struktūrām, par modernajām tehnoloģijām, kas kā cunami vilnis veļas pār ikdienu, rada neizpratni lasītājiem un liek daudz izzināt un izprast žurnālistiem. Dzīvojam laikā, kad latviešu valodas profesionāļiem aulekšiem jāsteidzas līdzi tam, kas notiek citu zinātņu jomās, jādomā, kā to nosaukt, kā atrast pareizākos, atbilstošākos vārdus, kas der gan latviešu valodai, gan nozarei, kurai šis nosaukums vai termins domāts.
Pasaule mainās ļoti strauji, arvien veidojas un rodas jaunas lietas un jauni procesi. Šajā numurā rakstām par konferenci, ko rīko kustība “Valsts#196”. Tajā runā par cilvēka identitāti digitālajā laikmetā. Un tas nebija pasākums zinātniekiem, tajā piedalīties bija aicināts ikviens, kurš sevi apzinās vai vēlas apzināties par digitālā laikmeta pilsoni. Sarežģīti? Varbūt, bet varbūt tikai svešādi, nepazīstami. Varbūt vienkārši jāspēj sevī būt tikpat straujam, kāds ir šis laikmets, neļauties dzīves pieredzes radītajai skepsei un kriticismam, ieraugot jauno un nesaprotamo. Padomāt, kā to izzināt, ne noliegt un apšaubīt. Manas šaubas un neizpratne taču pasaules virzību nemainīs. Vai man ir svarīgi būt tās plūsmā, tas jāizlemj man pašai.
