Ik palaikam lasām ziņas, ka atkal kādā Latvijas pilsētā, ciematā vai klusākā nostūrī nozāģēts vai gatavojas zāģēt kādu īpašu koku, jo tas traucē. Rīgā nozāģē dižliepu, jo tā bijusi šķība, kapos novāc simtgadīgas liepas, jo tās tāpat kādreiz nokritīs, pazūd krietni liels meža gabals aizsargjoslā, bet dažas amatpersonas pārmet vērīgajiem iedzīvotājiem, ka nav labi cita īpašumu uztvert kā savu komforta zonu.
Vai koku gāzējiem jāprot tikai rūcināt zāģi, mehāniski izpildīt uzdoto, nešķirojot un neizvērtējot situāciju? Vai ierēdnim jāizrīko, neizejot no kabineta, nepārbaudot situāciju dabā? Iespējams, ka bija apsekošana, nosprausta stiga, iespējams, darba devējs instruēja savu padoto, bet varbūt viss notika tikai uz papīra.
Latviešiem apziņas dziļumos vēl arvien glabājas mītiska apbrīna un cieņa pret kokiem. To atmodina kārtējā ziņa par kāda zaļoksnā dabas pieminekļa upurēšanu, un cīņas sparu uzkurina zāģētāju trulā vienaldzība pret darāmo – re, vēl viens stumbrs, kas jādabū gar zemi.
Gada sākumā darba nevērīgas izpildes dēļ zaudējām kārtējo izcilo un savdabīgo dižkoku – Pētermuižas dižo tūju, otro lielāko Latvijā un, iespējams, arī Baltijā. Koks bijis labā veselības stāvoklī, sasniedzis 2,76 m apkārtmēru, kas tūjām ir retums. Sabiedrībā izraisījās diskusija par marķējumu, jo tikai daļa koku ir ar “ozollapas” zīmi, kas apzīmē arī īpaši aizsargājamus dabas pieminekļus. Bezgala daudziem šīs norādes nav. Populāros zaļos milžus redzamās vietās sabiedrība pieskata, bet par nomaļus augošajiem uzzina vien tad, kad to vairs nav. Koks aug, sasniedz dižkoka izmērus, bet vai tajā brīdī kāds ir klāt un izmēra, iekļauj datu bāzē? Gadās, ka būvvaldes, ceļu apsaimniekotāji vai par elektrības līnijām atbildīgie daudz neprāto, kā tikt galā ar koku. Izlemj par labu kādam teritorijas pārveidotājam un novērtē traucējošo ozolu vai pat veselu aleju par slimu un nozāģējamu.
Sabiedrībai jābūt ļoti aktīvai. Redzi dabā dižkoku – ne tikai priecājies un fotografē, bet panāc, lai to reģistrē, iezīmē ar “ozollapu” un par to uzzina apkārtējie!
Komentāri