Kad atkal izskanējusi varbūtība par pensijas vecuma celšanu un argumenti, kāpēc tam Latvijā tomēr vēl nav pienācis laiks, pamanīju, ka netika minēts vēl kāds, manuprāt, būtisks pamatojums, kāpēc atteikties no šīs sabiedrībai nepieņemamās idejas. Proti, jau šobrīd daudzas jo daudzas ģimenes, kurās ir pirmsskolas vecuma bērni, izjūt strādājošo vecvecāku atbalsta trūkumu. Sen jau aiz muguras laiki, kad norma bija vairākām paaudzēm dzīvot vienā mājā, vienā saimniecībā, kur ritēja dabiska paaudžu mijiedarbība, kad neviens vēl nepazina vārdu “bērnudārzs”.
Nu, jā, toreiz jau gan arī paši vecāki strādāja turpat – mājās. Bet arī šajos laikos, gadījumos, kad bērnu vecāki strādā “no mājām”, nemaz nerunājot par citiem darba attiecību modeļiem, esmu pārliecināta, ļoti noder vecvecāku iesaistīšanās jaunāko ģimenes atvašu tapšanā par patstāvīgiem un saprātīgiem jauniešiem. Un nav jau runa tikai par pieskatīšanu, uzmanīšanu. Vecvecāku dzīves pieredze, zināšanu bagāža, beznosacījuma mīlestība, kuru nenospiež milzīgā atbildības nasta, kas bijusi, savus bērnus audzinot, bērnībā ir tik nepieciešama, lai cilvēks justos drošāks un pasargātāks, stabilāks visas dzīves garumā. Gribētos gan piebilst, ka vecvecākiem, sniedzot savu mīlestību mazbērniem, vajadzētu būt tik gudriem, lai neaizēnotu vecāku lomu, nozīmi un mīlestību, jo tā topošajam cilvēkam būs vajadzīga arī tad, kad vecvecāku vairs nebūs.
Un kā būt pašiem vecākiem, kuriem jāuzmana katrs bērna solis, katrs elpas vilciens. Arī vecākiem vajag atpūtas brīžus, laiku savu vajadzību realizēšanai, citādi nudien, nebaidīšos teikt, – var sajukt prātā. Ja nav neviena, kas dod šos atslodzes mirkļus, arī laiku pašu nepieciešamāko ikdienas darbu veikšanai, vecāki, visbiežāk jau laikam māmiņas, nudien var iedzīvoties grūtsirdībā jeb depresijā. Vai viegli to redzēt vecvecākiem, kas gribētu ar prieku un mīlestību sniegt atbalstu, bet to nevar, jo paši vēl “nav nopelnījuši” baudīt vecumdienas? Ak, kaut kad jau tas būs! Tikai mazbērni jau palieli un pats esi kļuvis stīvs, slims un nīgrs, nepavisam tāds, kas varētu būt noderīgs un interesants mazajiem ķipariem. Radusies attiecību plaisa starp paaudzēm.
Vērojot, kā tomēr notiek ģimeņu paaudžu mijiedarbība, jāsecina, ka gudras ir tās jaunās ģimenes, kas neaiziet pārāk tālu no saviem vecākiem, lai atrastu kaut nedaudzus mirkļus savstarpējam atbalstam, kontaktam. Gudri un cildināmi tie vecvecāki, kuri gatavi nest upurus jaunākās paaudzes vārdā. Gudra būtu tā valdība, kura, spriežot par pensijas vecumu, ņemtu vērā, cik būtiskas cilvēka dzīvē ir arī šīs lomas – būt mīlētam mazbērnam un mīlošam vecvecākam.
