25. novembrī visā pasaulē atzīmēja Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Starptautisko dienu vardarbības izskaušanai pret sievieti. Lai arī šķiet, ka dzīvojam pavisam normālā un civilizētā pasaulē, jāatzīst, ka šī tomēr ir problēma, kas skar pietiekami lielu sabiedrības daļu, lai par to runātu skaļi un daudz. ANO dati ir šokējoši – pasaulē viena no trīs sievietēm ir cietusi no seksuālas vai fiziskas vardarbības. Riska vecums, kurā sievietes visbiežāk cieš no vardarbības, ir no 15 līdz 44 gadiem. Turklāt izpētīts, ka sievietēm šajā vecuma grupā ir lielāks risks ciest no vardarbības nekā no vēža, ceļu satiksmes negadījumiem, traumām un citām likstām. Manuprāt, šī statistika ir, maigi izsakoties, biedējoša. Cilvēki, kas ar vardarbību nekad nav saskārušies, visticamāk, nespēs saprast tos, kas to piedzīvojuši uz savas ādas. Lasot informāciju par šo tēmu, lielākā problēma, kas atklājas, ir – sievietes bailes. Bailes no pārmaiņām, bailes no nezināmā. Ja sieviete ir pieradusi, ka ik dienas tiek iekaustīta un iebiedēta, ka nevienam neko nedrīkst teikt – viņai nav dūšas, lai ko mainītu. Bet visskumjāk, ja vīrieša vardarbībai pret sievieti ir liecinieki – bērni. Viņi skatās un mācās. Tā ir bērnu ikdiena, un tas savā ziņā veido to, par ko viņi paši kļūs nākotnē.
Šogad ir pieejams valsts finansēts sociālās rehabilitācijas pakalpojums gan cietušām sievietēm, gan arī varmākām, kas bijuši agresīvi ģimenē. Tas ir solis uz priekšu. Tomēr līdz šai rehabilitācijai ir jātiek. Un tieši tas ir tas grūtākais ejamais ceļš. Tur nu, mīļie, varam līdzēt arī mēs – līdzcilvēki. Mēs varam biežāk piezvanīt saviem radiem un apjautāties, kā iet. Mēs varam biežāk apciemot savus draugus, lai redzētu, ka ar viņiem viss ir kārtībā. Un, galu galā, mēs varam pavērot, cik mīļi vai ne tik mīļi dzīvo mūsu kaimiņi blakus dzīvoklī vai stāvu augstāk.
