Vienmēr patīkami priecāties par uzvarām, arī līdzjutēji mīl uzvarētājus, nevis zaudētājus. Pēdējā laikā ar īpašu prieku sekojam līdzi Latvijas labākās tenisistes Aļonas Ostapenko uzvarām un esam gatavi viņu vai uz rokām nēsāt. Jo ir uzvaras, kas mums dod iekšējo pacēlumu, ka arī mēs, lai arī maza valsts, varam parādīt lielajiem, uz ko esam spējīgi. Taču atliks sākties zaudējumu sērijai, un atbalstītāji pārmetīs kažokus uz otru pusi, lai komentāros pateiktu visu, ko domā par šādiem lūzeriem. Daudzu sportistu un komandu panākumi un kritumi ir tam lielisks apliecinājums. Mēs mīlam uzvaras, bet vai cenšamies izdarīt secinājumus no zaudējumiem? Kāpēc tie bija? Varbūt ir pavisam objektīvi apstākļi, varbūt jāpieņem kādi lēmumi, lai situācija mainītos. Varbūt tieši zaudējumu sērija ir laiks, kad sportistam visvairāk vajag līdzjutēju atbalsta, uzmundrinājuma. Lai viņš saprastu, ka mēs – līdzjutēji – joprojām ticam, ka viņš (viņa) spēj atgriezties uz uzvaras ceļa. Bet šovbizness ir nežēlīgs, un mūslaikos sports jau sen kļuvis par tā sastāvdaļu.
Arī mūsu valsts un dažkārt pat sporta federācijas jau sen pierādījušas, ka mīl tikai uzvarētājus. Ja kāds sportists vai komanda izcīna spožu uzvaru, uzreiz valsts vadītāji steidz apsveikt, sāk pat domāt par iespēju uzvarētāju prēmēt, aizmirstot situācijas, kad savulaik šis pats sportists, iespējams, vairākkārt lūdzis kaut nelielu atbalstu treniņiem, inventāram. Tad ar problēmām jātiek galā pašam sportistam, jo valsts, federācijas nogaidīs. Ja izkārpīsies līdz čempiona titulam, līdz spožām uzvarām, tad varēs sist uz pleca, kopā fotografēties un citādi izrādīties. Jo, kā zināms, mēs esam stipri, mēs esam vareni! Un dažkārt šajā uzvaras svinēšanas saldmē sportists tiek kaut kur piemirsts otrajā plānā, jo priekšā ir federācijas, ministri un citi funkcionāri, kuri cenšas kaut nedaudz pagozēties čempiona slavas saulītē.
Aļona uzvarēja arī vakar, iekļūstot Vimbldonas turnīra ceturtdaļfinālā. Varam turpināt baudīt uzvaras garšu! Kamēr ir…
Komentāri