Nav jaunums, ka neapmierinātība ar ekonomiku un politiku Latvijā ir augsta. Piemēram, SKDS “Latvijas barometra” oktobra dati liecina, ka Latvijas iedzīvotāju noskaņojums, salīdzinot ar septembri, ir pasliktinājies, kopējā noskaņojuma indekss ir krities par diviem punktiem.
Tikai 29% respondentu oktobrī uzskatīja, ka situācija valstī attīstās pareizā virzienā, bet 55% – ka tā attīstās nepareizi. Vērtējot pašreizējo Latvijas ekonomikas stāvokli, atzinīgi noskaņoti bija 7%, bet kritiski – 46%. Savukārt vērtējot valdības darbu, pozitīvi noskaņoti bija 24% respondentu, negatīvi – 70%.
Līdzīgi ir ar mūsu savstarpējo uzticēšanos. Atbilstoši 2015. gada Eiropas Sociālā pētījuma datiem Latvijas iedzīvotāju savstarpējās uzticēšanās īpatsvars ir 51%. Salīdzinājumam Ziemeļvalstis, kurām gribam līdzināties: augstākais rādītājs ir Norvēģijā – 88%, Somijā – 87%, Dānijā – 86%. Ziemeļvalstīs sociālā uzticēšanās tiek dēvēta par “Ziemeļu zeltu”.
Jāpiebilst arī, ka sabiedrība visai kūtri piedalās vēlēšanās. Maz piedalāmies arī kādās sociālās, sabiedriskās vai interešu aktivitātēs, to regulāri dara tikai aptuveni 25% jauniešu (vismaz 12 reizes gadā), bet viszemākā ir jauniešu aktivitāte politiskajās aktivitātēs (dalība partiju darbā, politiskās diskusijās u.tml.) – tikai 2% tādās iesaistās regulāri. Neesam arī īpaši iecietīgi – aptaujas rezultāti liecina, ka aptuveni tikai katram piektajam Latvijas iedzīvotājam raksturīga augsta tolerance.
Latvijas sabiedrībā nereti izskan pārliecība, ka cilvēki valstij un viens otram vairāk uzticēsies, ja “visas lietas” tiks sakārtotas. Un, ja viss tiks sakārtots, tad arī ekonomika un labklājība augs straujāk. Tomēr tik vienkārši vis nav. Protams, labklājīgā valstī arī cilvēki ir atvērtāki un pozitīvāk noskaņoti ne tikai pret valsti, bet arī viens pret otru. Un, protams, tādā valstī labklājība augs straujāk. Ar vārdu sakot, uzskatām, ka mēs pamatoti esam neapmierināti un dusmīgi un gaidām, kad tad beidzot viss tiks sakārtots, lai ekonomika varētu augt un mēs savukārt kļūtu atvērtāki, iecietīgāki un pozitīvāki.
Lielais jautājums gan ir, kuri būs tie, kas “sakārtos”, kamēr mēs no malas neapmierināti noskatīsimies? Turklāt, izrādās, pētījumi liecina –ekonomika straujāk attīstās sabiedrībā, kura vairāk uzticas.
Saistībā ar Latvijas Nacionālā Attīstības plāna (NAP) 2021.-2027. gadam pirmo redakciju domnīcas PROVIDUS pētnieku Agneses Lāces un Andra Šuvajeva tapušajā atzinumā ir lasāmi interesanti fakti. Jāpiebilst, ka atzinums tapis kā atbilde uz jautājumu – kāpēc investēt sabiedrības saliedētības un uzticēšanās veicināšanā, ja tas nedod skaidru pienesumu Latvijas ekonomiskajai izaugsmei? Šo jautājumu uzdevuši Saeimas deputāti apspriedēs par NAP. Raksta autori atgādina: “Uzticēšanās parlamentam, valdībai un valsts iestādēm vai tās trūkums tieši ietekmē, piemēram, vēlmi maksāt nodokļus, piedalīties vēlēšanās vai pārcelties uz dzīvi ārvalstīs. Piemēram, vairāk nekā 55% emigrantu 2014.gadā veiktajā aptaujā norādīja, ka devušies prom no Latvijas, jo nepatika notiekošie politiskie procesi un politiskā vide Latvijā – tas bija pat nozīmīgāks faktors nekā finansiālās grūtības vai darba trūkums. Tas nav jaunums, ka sabiedrības uzbūve, uzticēšanās un saliedētība ir nozīmīgi faktori valsts izaugsmei.”
Autori rakstā atsaucas arī uz klasisku politikas zinātnes darbu (1993) – Roberta Patnama analīze par attīstības atšķirībām dažādos Itālijas reģionos, kas apkopota grāmatā “Making Democracy Work: Civic Traditions in Modern Italy”. Patnams secināja, ka iemesls, kādēļ Ziemeļu un Centrālitālija bija soli priekšā Dienviditālijai ekonomiskās attīstības un sabiedrības turīguma ziņā, bija iedzīvotāju savstarpējā uzticēšanās, iekļaujoša, nehierarhiska pārvaldība un aktīva pilsoniskā sabiedrība. Tieši šie trīs faktori ir priekšnosacījumi ekonomikas izaugsmei, nevis tās sekas. Tādēļ, lai gan uzticēšanās un sabiedrības saliedētība pirmajā brīdī nešķiet tieši saistītas ar ekonomisko izaugsmi, dati rāda, ka investīcijas politikā, kas veicina saliedētību un uzticēšanos, ir priekšnosacījums ilgtspējīgai izaugsmei un attīstībai.
Komentāri